Lapsa māca vilku zvejot

Lapsa reizu siena kaudzē ēdusi zivi. Vilks – kur nācis, kur ne? – tai gāš garēm, brīnējies un prasīš, kur t’ šī to ņēmusi? Lapsa melosi, ka viņa to ar asti izzvejosi upē. Viņa aizvedusi vilku uz upi, izmācīsi, lai šis bāž asti āleņģī un gaida, kamērt tam zivis pieķersis. Lasīt tālāk

Cilvēks māca zvērus amatā

Vienreiz vecs vīriņš gāja pa mežu. Viņam uzkrita lapsa, sacīdama: “Vīrs, es tevi nokodīšu!” “Nekod vis mani, es tevi izmācīšu par muzikantu.” “Ja, tas man patīk! tad tikai māci tūliņ!” “Zināms tūliņ! Nogriezīšu tikai pidelbomu.” Un vīriņš nogrieza klūgu, pieklūgoja lapsu pie egles un tad aizmuka. Muka, muka – satika vilku. Lasīt tālāk

Lapsa zog zivis

Reiz viens zvejnieks ved regavās zivis no upes. Lapsa ceļmalā jūt zivu smaku un viņai ar’ iekāris zivu gaļas. Viņa aizskrien ar riņķi zvejniekam priekšā, nogulstas uz ceļa un izliekas par nosprāgušu. Zvejnieks tur dabrauc un redz: lapsa nosprāgusi. Lasīt tālāk

Lapsa māca vilku zvejot

Reiz tuvu pie meža bijušas mājas. Lapsa iznākusi no meža, ieraudzījusi mājas un gājusi turp, saozdama ceptu zivu smaku. Saimniece arī cepusi pašreiz zivis, un kamēr viņa aizgājusi uz pagrabu pēc krējuma, lapsa paņēmusi krietnu zivi un steigusies atpakaļ uz mežu. Lasīt tālāk

Eža kažociņš

Dzīvo reiz vīrs un sieva: abiem klājas labi, taču bērnu kā nav, tā nav. Te kādu reizi vīrs mežā, kur neviens nav spēris kāju, uziet noslēpumainu māju, pie kuras veca māmiņa zīda dzijas šķetina. Vīru uzlūkodama, tā viņam dod lūku vāceli un, pieteikdama neskatīties tajā pirms laika, pazūd kopā ar visu māju. Lasīt tālāk