Par putnu pārvērstā līgava
Kādam kungam bijis brīnum čakls puisis. Pa dienu strādājis, pa nakti gājis zvejot, jo kungs bijis ļoti kārs uz zivīm. Tādam labam puisim kungs apsolījis
Kādam kungam bijis brīnum čakls puisis. Pa dienu strādājis, pa nakti gājis zvejot, jo kungs bijis ļoti kārs uz zivīm. Tādam labam puisim kungs apsolījis
Vuorna sagyva vēzi un, atsasāduse veitulā, gribēja baudeit brūkasti. Vēzis, radzādams, ka nuove ir kluot, suoka lyugtīs: “Palaid”, soka, “vuorneņ, mani vaļā, es asu lobs
Vuorna, staiguodama pa azarmali, atroda vēzi. Prīcīga, ka byus lobs kimūss, saķēra tū un nesja uz perekli. Vēzis radzādams, ka nuove tyvojas, suoka pruotuot, kai
Reiz bīsi viena vārna, kas gribēsi būt skaistāka par citim putnim. Viņa nu pērusies ūdenī, bet palikusi tāda pati mella un pelēka kā bīsi. Tad
Vārna gribējusi darīt alu, un nolaidusies tādēļ uz miežu rugāju. Tur uzgājusi miežu vārpu, nonesusi to pie peļķes un sākusi to tanī mērcēt. Kad pēc
Vārna redzējusi sētā, ka bērns nolaiza maizes riecienam biezpienu, bet maizi nemaz nekož. Māte rājusies: “Tu esi kārs, kārs, kod maizi arī klāt!” “Kārs, kārs!
Kādu dienu māte iedevusi dēlēnam maizīti, apsmērētu ar krējumu. Puika palaidnis nolaizījis no virsas krējumu, bet maizi atstājis. Māte nu ņēmusi puiku kaunināt, sacīdama: “kārs,
Reiz vārna taisījusi sev kāzas un tādēļ lūgusi no citiem putniem spalvas, ar ko izrotāties. Visi putni arī devuši. Bet kāzās vāma sākusi lepoties ar
Vārna noskatījusies, cik gulbis balts un skaists, un palikusi skaudīga. Kad nu gulbis aizmidzis, tad vārna tam pielaidusies klāt un apmētājusi to ar dubļiem gluži
Reiz sīlis, ar miežiem krietnu dūšu saturējis, paņēmis miežu vārpu, gribēdams to citai reizei paglabāt. Viņš aiznesis to uz pļavu un nolicis uz cinatiņas zem
Viens baznīckungs turējis muiželi. Apsējis zirņus. Bet vārnas lasījušas un ēdušas tos zirņus. Tad viņš licis darbiniekiem izrakt dīķīti lauka vidū un ielējis tur brandavīna.
Visi putni rudenī gājuši uz siltām zemēm, un vārna ar žagatu arī. Bet vārna, aizskrējusi vienu gabalu, iedomājusies, ka saimnieks vēl neesot savus kaujamos lopus
Strazds bija ābelē izperējis bērnus. Tur atnāca lapsa un sacīja: “Strazdiņ, ja tu man nedosi vienu no saviem bērniem, tad es šo ābeli ar savu
Cīrulītis lidinājās pār rijas jumtu un dziedāja jauki. Vārna vaicā: „Cīrulīti, cīrulīti, kas tev par jautrību uzgājusi?” „Kā nebūšu jautrs, bērniņi perēklī!” „Ai, cīrulīti, parādi
