Vārna

Vārna ar vēzi

Vuorna, staiguodama pa azarmali, atroda vēzi. Prīcīga, ka byus lobs kimūss, saķēra tū un nesja uz perekli. Vēzis radzādams, ka nuove tyvojas, suoka pruotuot, kai nū tuos atsapestēt. Te jis suoka vuornu slavēt, un sūlejuos sašyut tai jaunu skaistu un syltu apģērbu, juo šis asūt lobs skraucis [jeb kraucis no poļu un baltkrievu “kraviec” skroderis]. Lasīt tālāk

Vārna ar vēzi

Vuorna sagyva vēzi un, atsasāduse veitulā, gribēja baudeit brūkasti. Vēzis, radzādams, ka nuove ir kluot, suoka lyugtīs: “Palaid”, soka, “vuorneņ, mani vaļā, es asu lobs skrūders un tev par tu sašyušu zīmai syltus svuorkus.” Lasīt tālāk

Vārna

Kādu dienu māte iedevusi dēlēnam maizīti, apsmērētu ar krējumu. Puika palaidnis nolaizījis no virsas krējumu, bet maizi atstājis. Māte nu ņēmusi puiku kaunināt, sacīdama: “kārs, kārs!” Tanī brīdī gadījies arī vārnai būt pagalmā un tā to uzdzirdējusi sākusi ķērkt pakaļ. No tā laika vārna ķērc:”kār! kār!”

Vārna

Vārna redzējusi sētā, ka bērns nolaiza maizes riecienam biezpienu, bet maizi nemaz nekož. Māte rājusies: “Tu esi kārs, kārs, kod maizi arī klāt!” “Kārs, kārs! kārs, kārs!” vārna ķērkusi pakaļ un aizlaidusies rāceņu laukā, kur neviļot satikusi balodi. Lasīt tālāk

Vārna svešās spalvās

Reiz bīsi viena vārna, kas gribēsi būt skaistāka par citim putnim. Viņa nu pērusies ūdenī, bet palikusi tāda pati mella un pelēka kā bīsi. Tad viņa sameklēsi citu putnīnu raibās spalvas, piespraudusi tās sev un sākusi priekš citim putnim lielīties. Lasīt tālāk

Vārna, krauklis un žagata

Vārna gribējusi darīt alu, un nolaidusies tādēļ uz miežu rugāju. Tur uzgājusi miežu vārpu, nonesusi to pie peļķes un sākusi to tanī mērcēt. Kad pēc viņas gudrā prāta alus bijis gatavs, tad tā saukusi citus putnus, lai tie nāktu baudīt viņas darītu alu, un brēkusi pilnā kaklā: “Nāk, nāk!” Uz šo saukšanu atskrējis krauklis. Lasīt tālāk