Kalējs Reins
Vecos laikos dzīvoja kāds godīgs kalējs, Reins vārdā, kuru dievs bija svētījis ar lielu bērnu pulciņu un kuram tādēļ bija cītīgi jāstrādā, lai savējiem varētu
Vecos laikos dzīvoja kāds godīgs kalējs, Reins vārdā, kuru dievs bija svētījis ar lielu bērnu pulciņu un kuram tādēļ bija cītīgi jāstrādā, lai savējiem varētu
Vienreiz zēns ezera malā ganīja cūkas un vija pātagas. Vij, vij – te ierauga velnu no ezera izlienam. Velns vaicā, ko viņš ar auklu darīšot.
Vienam vecam, vecam, neredzīgam tēvam bija trīs dēli – divi gudri, viens muļķis. Tēvs bija izaudzinājis tādu ābeli, kam zelta āboli. Bet no tā laika,
Bija reiz kungs, kas nekā cita šai pasaulē nemīlēja kā tikai zirgus. Viņš to vien tīkoja, lai tam būtu tādi zirgi kā nevienam. Kur vien
Vienam zemniekam arot piekusa zirgs. Zemnieks sadusmojies uzkliedza: «Ka tevi vilks apēstu!» Te uzreiz negaidot no krūmiem izlec vilks un saka: «Nu dod, es apēdīšu!»
Dievs sācis lemt cilvēkiem un kustoņiem mūža garumus: Pirmais nācis zirgs un Dievs šim sacījis: «Tev būs trīsdesmit gadu!» «Tas ir par daudz,» sacījis zirgs.
Kādam kungam piedzimst dēls un tai pašā stundā arī stallī kumeļš. Dēlam ir zelta mati un kumeļam ir dimanta spalva. Tēvs dāvina kumeļu savam dēlam
Viens ķēniņa dēls gājis medīt un divi zaldāti viņam bijuši biedros līdz. Medījuši, medījuši – ķēniņa dēlam iegribējies dzert, viņš pieliecies pie akas – tā
Vienam tēvam bija tik stiprs dēls, ka tas varēja deviņu podu smagu zobinu svaidīt kā spalvu. Reiz tēvs saslima un teica dēlam: “Man vajag velna
Vāģi lielījušies, ka šiem ziemu labāki, ragavas, ka šām vasaru labāki; bet zirgs teicis, ka šim tas pats posts vasaru kā ziemu.
Liels brūns zirgu lācis bija gauži izsalcis. Pa mežmalu staigādams ieraudzīja arāju aram un apņēmās to ar visu zirgu apēst. Pamazītēm vien vilkās un vagas
Odi satiek vilku, kurš pašu laiku iet uz zirgu, un prasa: “Kurp tad tu nu, kuplasti, iesi, tā noglaudies un aizslēpies?” “Iešu uz ganībām, tur
Pelēkā cielava veselu cēlienu nostaigājusi vecam arājam pakaļ, gaidīdama, vai nedziedās? Bet tik veci jau labprāt nedzied gandrīz nekad, tādēļ nabadzīte izgaidījusies velti un palikusi
Kādam saimniekam lācis padarījis lielu skādi, auzu gubas izēzdams. Nekā viņš nevarējis nelūgto viesi dabūt prom. Reiz ienācis mājā čigāns. Saimnieks viņam iestāstījis, ka šim
Arāš aris mežmalā ar raibu zirgu. Iznāk lācis no meža, apskatās un viņam iepatīkas zirga raibā spalva. Viņš danāk pie arāja un prasa: “Vai mani
Citreiz lauva saticis zirgu un sācis lielīties, ka šis esot stiprāks. Zirgs zobodamies atteicis: “Kaķis kāds! mani niecinās; ja es speršu akmenim, ugunis šķīdīs!” “Viss
Zirgs ēd pakalnā un padikti pats pie sevis nopūšas: “Ne, to ilgāki vairs necietīšu! Ja Jēcis man vēl rītu tik smagu vezumu uzkraus, tad iešu
Reiz vilks dikti nogribējies ēst. Saticis ķēvi. “Ķēve, es tevi ēdīšu!” “Ko tu mani ēdīsi? Man jau nagla pakaļkājā!”
