Vanags saplēš smējēju zvirbuli
Ērglis sagrāba zaķi un nejauki plosīja. Zvirbulis gaisā to redzēdams kā traks zaķi smej un mēdī, sacīdams: “Redz, Antiņ, kur nu stabulīte? Vai tu nevarēji
Ērglis sagrāba zaķi un nejauki plosīja. Zvirbulis gaisā to redzēdams kā traks zaķi smej un mēdī, sacīdams: “Redz, Antiņ, kur nu stabulīte? Vai tu nevarēji
Vienreiz krupis brauca pa mežu ar baltas maizes vezumu, un satika vēzi. Vēzis lūdzās krupim vienu baltu maizi un krupis iedeva arī, lai ēd. Kamēr
Vanags gaisā lidinādamies ieraudzīja zalti zemē. Viņš – pēc gaļas kārs – nolidinājās un aprija zalti. Zaltis, briesmas ciesdams, iedzēla vanagam sirdī, ka šis tūlin
Jaukā vasaras dienā lakstīgala pogāja. Te atnāca vanags, sacīdams: “Izmāci mani arī tā pogāt!” “Labi, labi! bet tad tev jānāk katru dienu no vietas.” Tā
Vienreiz gailītis gāja pa ceļu un ieraudzīja vistiņu braucam. Gailītis vaicāja: “Ko tu vedi?” Vistiņa atteica: “Zirņus!” “Vai!” gailītis sūkājās, “kā gribas ēst; es vakar
Vanags briesmīgi bij izsalcis. Un, kā par spīti vēl, nekur un nekur iedomāties kumosu saķert. Ozolā, tur nu būtu bijuši pūculēni ligzdā: bet vecā pūce
Vanags bija iedomājies pūcei bērnus nolaupīt un nogājis pie šās lišķēdamies: “Vai, māsiņ, kas tev par smukiem bērniņiem!” Pūce lepodamās taisījusi acis cieti un sacījusi:
Lopsa vysas gudrības zynuoja, tik pa gaisu skrīt vēl namuocēja. Nūguojuse pi vonoga, lyudzās ari šitai gudrībai jū izmuocīt. Vonogs pajēmja lopsu aiz pakauša un
