Vanags

Pūce un vanags

Vanags bija iedomājies pūcei bērnus nolaupīt un nogājis pie šās lišķēdamies: “Vai, māsiņ, kas tev par smukiem bērniņiem!” Pūce lepodamās taisījusi acis cieti un sacījusi: “Kur smuka māte, tur smuki bērni!” Tikām vanags ar bērniem prom. Lasīt tālāk

Pūce un vanags

Vanags briesmīgi bij izsalcis. Un, kā par spīti vēl, nekur un nekur iedomāties kumosu saķert. Ozolā, tur nu būtu bijuši pūculēni ligzdā: bet vecā pūce tup klāt, kā piesieta – eji nu eji! Beidzot gudrinieks pielēks klāt un klidinās itin tā laipni: “Vai! kas tev par skaistiem bērniņiem! – tīri vai acis mielojas.” Lasīt tālāk

Gulbis un vanags

Vienreiz gailītis gāja pa ceļu un ieraudzīja vistiņu braucam. Gailītis vaicāja: “Ko tu vedi?” Vistiņa atteica: “Zirņus!” “Vai!” gailītis sūkājās, “kā gribas ēst; es vakar kā no rīta ēdu, tā neesmu ēdis.” Vistiņa atteica: “Tad nāci, saēdies manus zirņus!” Gailītis aizgāja un paēda labi. Bet līdz bija paēdis, te atskrēja liels vanags, pakampa gailīti ar vistiņu, ieskrēja mežā un apēda. Lasīt tālāk

Plēsīgais vanags pats tiek saplēsts

Jaukā vasaras dienā lakstīgala pogāja. Te atnāca vanags, sacīdams: “Izmāci mani arī tā pogāt!” “Labi, labi! bet tad tev jānāk katru dienu no vietas.” Tā notika. Te vienu dienu vanags atnāk un lakstīgalas pašu laiku nav mājā. Tā vanags pakampj vienu lakstīgalas bērnu un aprij. Lasīt tālāk

Rāpuļi un vanags

Vanags gaisā lidinādamies ieraudzīja zalti zemē. Viņš – pēc gaļas kārs – nolidinājās un aprija zalti. Zaltis, briesmas ciesdams, iedzēla vanagam sirdī, ka šis tūlin apvēlās. Bet nu zaltis izkodās ārā un apēda pašu vanagu. Lasīt tālāk

Rāpuļi un vanags

Vienreiz krupis brauca pa mežu ar baltas maizes vezumu, un satika vēzi. Vēzis lūdzās krupim vienu baltu maizi un krupis iedeva arī, lai ēd. Kamēr šis ēda, pieradās kurmis, varde, sisenis un gribēja baltu maizi atņemt. Šis nedeva un nu izcēlās ķilda. Bet vanags, ķildniekus ieraudzījis, nolaidās zemē, aprija visus četrus un taisījās atkal patlaban aizlaisties. Bet tai pašā brīdī medinieks – kur gadījies, kur ne – nošāva vanagu un atdeva sunim, lai apēd. Medinieka suns apēda vanagu un palika tik trekns, ka nespēja ne godīgi vairs paskriet.

K. Bērziņš Jelgavas apkaimē, A. Bīlenšteina krājumā.