Lācis par govi
Viens vīrs, nostrādājies pa tīrumu, pūtinājis zirgu un ēdis maizi. Velis iet garām un prasa: «Ko tu tur ēd?» «Sausu maizi.» «Vai tev pavalga nav?»
Viens vīrs, nostrādājies pa tīrumu, pūtinājis zirgu un ēdis maizi. Velis iet garām un prasa: «Ko tu tur ēd?» «Sausu maizi.» «Vai tev pavalga nav?»
Lācim bij divi gājēji: meita lapsa, puisis vilks. Reiz lācis gāja pastaigāties un atrada bišu dārzu. Viņš paņēma vienu stropu, pārnesa savas mājās un nostatīja
Senos laikos kāds virs aizgājis uz mežu malku cirst. Atradis, sausu koku un sācis to cirst. Tā strādājot, pienākusi lapsa un sacījusi: «Ko tu te
Reiz dzīvoja vecs vīriņš, kas pelnīja savu maizi, abras taisot. Bet gadījās, ka reiz vīriņam aptrūkās darba un maizes. Par laimi, kaimiņu saimnieks teicis, lai
Vienam kalējam trīs dēli. Un visus trīs viņš laidis pasaulē laimes meklēt. Labi. Gājuši, gājuši – nonākuši pie krustceļiem. Vecākais brālis teicis: “Nu mums laiks
Vienam ķēniņam trīs meitas. Reiz ķēniņš brauc uz Vāczemi un prasīja savām meitām: “Ko es jums pārvedīšu?” Vecākā teica: “Pārved man tādu ratiņu, kas pats
Reiz dzīvojis kāds zemnieks. Tas bijis sen, sen, kad vēl cilvēki un zvēri runājuši vienu valodu. Lācim vēl toreiz bijusi gara, gara aste. Vilks nebijis
Reiz saimnieks sūtījis meitu linus plūkt. Dienvidū meita turpat apgūlusies laukā un cieti piemigusi. Te iznācis no meža liels lācis, saņēmis meitu priekšķetnās, iestiepis klinšu
Reiz dzīvoja viens mežsargs, kuram bija divi dēli. Katrs no viņiem izaudzināja divus lācēnus un nolēma doties pasaulē, lai iegūtu gudrību. Vispirms aizgāja vecākais dēls.
Liels brūns zirgu lācis bija gauži izsalcis. Pa mežmalu staigādams ieraudzīja arāju aram un apņēmās to ar visu zirgu apēst. Pamazītēm vien vilkās un vagas
Reiz lācis gāš nejauši garēm gar ceplīša pērkli, kur atradušies tikai mazie ceplēni. Kad nu vecais ceplīts pārnācis, tad šie ar bailēm stāstīši, cik lielu
Diži vecos laikos vienam saimniekam auga gailis, tas paauga tik liels, kā pirte. Nu to var domāt, ko tas līdz paaugt būs apēdis un ko
Gailis satiek lāci un vaicā: “Kur iedams?” “Eimu galu meklēt.” “Ai, lācīti, labāk tevi dzīvu norīšu.” “Rij!” Un gailis norija lāci. Velāk satiek vilku un
Kādam saimniekam lācis padarījis lielu skādi, auzu gubas izēzdams. Nekā viņš nevarējis nelūgto viesi dabūt prom. Reiz ienācis mājā čigāns. Saimnieks viņam iestāstījis, ka šim
Pa mežu staigādams, mednieks ieraudzījis vecu koka stumburu. Pie stumbura piegājis celiņš, ka varējis pazīt, ka tas esot kāda zvēra iemīdīts. Medinieks nopratis, ka šinī
Liela-meža tūlumā lāči nākuši bieži uz auzu tīrumu un ēduši tur auzas. Reiz viens saimnieks nopļāvis savu auzu lauku, kur lācis nācis ēst, salicis gubas
Pi vīna saiminīka kalpuova vacs zyrgs, jis aiz sava vacuma naspēja vairs struoduot Saiminīks nagribēja viņa barūt un padzyna viņu nu sātas. Viņu dzeidams, saiminīks
Darbinieks, mājā braukdams, brīnījies, ka pie vienām rijām visa malka izspēlēta (izmētāta). Te uz reizi viņš mana pa tumsu: viens ielec ar lielu bomi viņam
