Notiesātā starku mātīte

Melnais svētelis no laika gala esot baltajiem svēteļiem par tiesnesi. Reiz baltajiem svēteļiem bijis saimnieka sētsvidū lizds. Mātīte izdējusi piecas olas. Bet kamēr vienu dienu abi svēteļi purmalā lasījušies, nebēdnieki zēni uzlīduši ozolā, noņemuši no lizda vienu svēteļa olu un uzlikuši tai vietā zoss olu. Mātīte perinājusi un izperinājusi trīs svētelēnus un vienu zosulēnu. Svēteļu tēviņš tulīt uzprasījis mātītei, lai teicot bez liegšanās, no kura putna tādu ērmu ņēmusi. Lasīt tālāk

Strazds māca balodim lizdu darīt

Pelēkais strazds esot mācījis balodim pērkli taisīt, teikdams: “Papriekšu lieci kociņus krustim un tad smalkus žagarus virsū!” Bet balodis bijis nepacietīgs – saucis: “Protu, protu!” Pelēkais strazds sadusmojies un aizlaidies saukdams: “Dari, ka tu proti, dari, dar, dar, dar, dar kā proti!” Lasīt tālāk

Notiesātā starku mātīte

Starka perklī kāds ielicis svešu putnu olu, ko starka mātīte nezinit izperējusi. Tad salaidušies daudz apkārtejo starku, kuri perētāju mātīti iespīlējuši koka staklē, kur tā nobeigusies.

K. J ansons Plāņās

Strazds māca balodim lizdu darīt

Balodis nemācējis pērkli taisīt, bet pelēkais strazds gribējis viņu pamācīt. Kad nu strazds bijis salicis vajadzīgos žagariņus pērkļa iegrozīšanai, tad pieskrējis arī balodis un teicis: “Protu, protu!” Lasīt tālāk

Gulbis precē pīli

Guļbis dzeivuoja vīnā dīķa molā un peile ūtrā. Guļbjam palyka garlaicīgi un tys sagudruoja īt uz peili svuotūs [kr. cdfnm, precinieks]. Puormuovis dīķi, soka: “Peilīt, peilīt, palīc man par sīvu!” Bet peile lepnīgi atcārt: “Es tev, taidam garkakļam, lai palīku par sīvu? Ni par kū, meklēj cytas!” Aizkaunēts guļbis aizmuova prūjom. Te peilei tyka žāl, ka atraidīja guļbi. Dūmuoja, dūmuoja, kū darīt, un sadūmuoja maut uz guļbi, lyugt tū sev par veiru. Lasīt tālāk

Strazds māca balodim lizdu darīt

Reiz balodis nogāja pie strazda mācīties lizdu taisīt. Strazds bija šinī lietā liels meistars. Viņš  sāka taisīt smuku lizdu. Balodis sekoja viņa darbam ar lielu uzmanību. Kad jau dibens bija gatavs un arī malas drusciņ iesāktas mūrēt, tad balodim palika garš laiks tur stāvēt. Viņš domāja, ka nu jau visa māksla rokā; tāpēc sāka pilnā kaklā kliegt: “Protu, protu, protu!” Lasīt tālāk