Pelēkais (mazais) čakstēns ieskrējis mājās, kad patlaban saimniece dzenājusi vistas no lecekļa, saukdama: “Tiš perēt, tiš perēt!” Čakstēns domājis, ka uz viņu sacīts, tādeļ steigšus vien pūtis atpakaļ savā pereklī. Bet par to laiku dzeguzes mātīte, nekauņa, iegūlusies čakstēna pereklī un dējusi, kā savās majās. Lasīt tālāk
Ķikuts
Ķikuts (pērkoņkaza [Talsu apg.] Ķiku kaza [Jaun-Sesavā] mēŗkaza [Nītaurē] berukaza [Džūkstē]) ielaidies vienā mājā, kur pašu to brīdi saimniecei pagrabā piens izlijis. Saimniece saukusi kaķi uzlaizīt: “Ķi, ķi!” Bet kaķa vieta āzis papriekšu pamanījies. Šo nu saimniece triekusi projām ar žagaru. Lasīt tālāk
Suns, kaķis un vilks
Vienai saimniecei bij sunītis un kaķītis. Reiz saimniece gāja uz otrām mājām un sunītis ar kaķīti vazājās līdz. Saimniece gan biedināja: “Nenākat līdz, vilks jūs nokodīs!” bet kas tad nu katrreiz klausa. Un tā nu sunītis ar kaķīti skrēja, skrēja, ieskrēja mežā, satika vilku. Vilks, zvēra vīrs, klupa abiem mugurā un nost! Lasīt tālāk
Cūka ceļ ēku
Vienai saimniecei bija sivēns. Un tas vairs negribēja ilgāki pie viņas dzīvot, jo dodot par daudz maz ēst. Tad sivēns ņēmās, aizbēga uz mežu, uzcēla tur mājiņu un vienu vakaru, tumsai metoties, aizkūra krāsni, kur sasildīties. Sildījās, sildījās – te atvērās piepēži durvis, ienāca zaķis istabā, nakts māju lūgdamies. Lasīt tālāk
Mājas lopi ceļ ēku
Reiz saimniece sacīja saimniekam: “Pārdosim savu zirgu; tu redzi, mums nav ēdamā vairs!”
Gailis, krāsns caurumā to dzirdēdams, aizgāja pie zirga un sacīja: “Bēdz uz mežu, tevi rītu pārdos!” Lasīt tālāk
Zvēru kaŗš suņa dēļ
Viņos laikos suņi ar vilkiem dzīvojuši draudzībā. Tai pašā laikā vienam sunim bijis jākalpo tādam saimniekam, kas bezgalīgi skops un nejauks bijis. Vienu dienu šis pats suns satiekas ar vilku. Vilks prasa: “Draugs, kas tev kaiš, kadēļ tāds nolaidies?” “Jā, kā lai esmu priecīgs? Saimnieks mani dienu mūžu lamā, ar kāju spārda un tad vēl nedod ne paēst: senalu putra vien jārij. Un pie tam jau nemaz brīvē nestāvu: katru dienu eimu ganos, bet nelīdz. Lasīt tālāk