Attapīgais ganuzēns
Reiz ganuzēnam avotā noslīka jērs. Zēns palika pavisam bēdīgs. “Ko nu es darīšu?” viņš sacīja. “Saimniece bārsies, saimnieks nedos pastalu. Ai, velns!” Tikko puika pēdējos
Reiz ganuzēnam avotā noslīka jērs. Zēns palika pavisam bēdīgs. “Ko nu es darīšu?” viņš sacīja. “Saimniece bārsies, saimnieks nedos pastalu. Ai, velns!” Tikko puika pēdējos
Kādam saimniekam bija ļoti miegains, bet citādi čakls ganu puika. Tas savu gana uzdevumu ļoti labi izpildīja, bet rītos tomēr vairākkārt bija jāmodina, līdz uzcēlās
Bija divi kaimiņi: viens bagāts, otrs nabags. Bagātam bija pulka naudas, nabagam – nenieka. Vienreiz svētdienas vakaru nabags staigāja gar laukiem un ieraudzīja bagātā laukā
Viņos laikos vienai sērdienītei bijis jākalpo pie niknas saimnieces. Nabadzīte, kaut arī nezin kā gribējusi, nekad nevarējusi saimniecei izdabāt pa prātam. Reiz saimniece likusi sērdienītei
Vienam saimniekam bija ļoti prātīga saimniece. Kādu dienu vīrs saka: «Sieviņ, kādēļ katrā ēdiena laikā tik gaļu vien, gaļu vien vāri? Vāri reizām putru, reizām
Reiz pavasari bijis ļoti karsts laiks. Viena saimniece sacepusi maizi krāsnī un skrējusi uz tīrumu miežus laistīt. Atnākusi mājā, viņa lūko maizi krāsnī un redz,
Reiz saimniece ņēma sviestu un sauju miltu un nodomāja izcept varenu rausi. Liekot uz lizes, rausis izskatījies tik garšīgs, ka saimnieces septiņiem bērniem un vectēvam
Kāda saimniece katru vakaru aprausa uguni ar pelniem, lai līdz rītam neizdzistu jeb kāda dzirkstele neaiztaptu projām. Bet otrās mājās, tā saimniece daudzreiz spārdīja uguni
Ķikuts (pērkoņkaza [Talsu apg.] Ķiku kaza [Jaun-Sesavā] mēŗkaza [Nītaurē] berukaza [Džūkstē]) ielaidies vienā mājā, kur pašu to brīdi saimniecei pagrabā piens izlijis. Saimniece saukusi kaķi
Pelēkais (mazais) čakstēns ieskrējis mājās, kad patlaban saimniece dzenājusi vistas no lecekļa, saukdama: “Tiš perēt, tiš perēt!” Čakstēns domājis, ka uz viņu sacīts, tādeļ steigšus
Vienai saimniecei bij sunītis un kaķītis. Reiz saimniece gāja uz otrām mājām un sunītis ar kaķīti vazājās līdz. Saimniece gan biedināja: “Nenākat līdz, vilks jūs
Reiz saimniece sacīja saimniekam: “Pārdosim savu zirgu; tu redzi, mums nav ēdamā vairs!” Gailis, krāsns caurumā to dzirdēdams, aizgāja pie zirga un sacīja: “Bēdz uz
Vienai saimniecei bija sivēns. Un tas vairs negribēja ilgāki pie viņas dzīvot, jo dodot par daudz maz ēst. Tad sivēns ņēmās, aizbēga uz mežu, uzcēla
Skopai saimniecei neviens nevarējis pa prātam izbēdāt: visus tā sunīja, lamāja un labprāt nevienam nedeva, ko tas bija pelnījis. Savam uzticamam sunim Krancim, kas sīkstules
Viņos laikos suņi ar vilkiem dzīvojuši draudzībā. Tai pašā laikā vienam sunim bijis jākalpo tādam saimniekam, kas bezgalīgi skops un nejauks bijis. Vienu dienu šis
Bija karsts laiks. Strādnieki strādāja laukā un ļoti noslāpa. Saimniece iznesa krūzē dzērienu. Pusdienā strādnieki pārgāja majā, bet krūzi bija aizmirsuši pārnest. Sacēlās vējš, tas
