Bērni

Zīle

Zīle nolaidusies pagalmā, staba galā, un skatījusies, kur meitas, vai nedziedās? Bet pieaugušie visi bijuši pie darba; tikai divi bērni, saimnieces puika un kalpa puika, tikmēr dzīvojušies, kamēr sanīdušies. Lasīt tālāk

Ceplītis un lācis

Reiz lācis gāš nejauši garēm gar ceplīša pērkli, kur atradušies tikai mazie ceplēni. Kad nu vecais ceplīts pārnācis, tad šie ar bailēm stāstīši, cik lielu un briesmīgu zvēru viņi redzēši. Vecais ceplīts un ielaidies mazā krūmiņā un lēcis arvien augstāku un augstāku prasīdams: “Vai tik liels bija? Vai tik liels bija?” Lasīt tālāk

Vālodze

Citi putni savus bērnus
Pa zemīti brēcināja;
Vālodzīte gudra sieva,
Tā pakāra šūpulīti. Lasīt tālāk

Ūpis

Reiz puiši, pieguļā būdami, izņēmuši ūpim bērnus, un ūpis, pa nakti apkārt skriedams, saucis: “Ūpim bērnus atdodiet, ūpim bērnus atdodiet!” Bet puiši par šādu ūpja valodu tik smējušies un likušies gulēt. Uguns vēl kurējusies un pie uguns sārta bijis cirvis. Lasīt tālāk

Kaza un vilks

Mežā mazā istabiņā dzīvoja viena kaza ar diviem kazlēniem. Katrureiz, kad viņa izgāja laukā zāli ēst, viņa piekodināja bērniem, lai aiztaisa labi durvis, un lai cita neviena nelaiž iekšā, kā tik viņu pašu. Pārnākusi viņa sacīšot smalkā balsī: “Mīļie bērniņi, laidiet mani iekšā! Pilni ciči, pilni ragi balta piena.” Lasīt tālāk

Stirna un vilks

Stirna reiz paslēpa bērnus šķūnī, piesacīdama: “Bērni mīļie! nelaidiet neviena iekšā, kamēr es jūs saukšu šādiem vārdiem: bērniņi mīļie, laidiet mani iekšā: pilni ragi siena, pilni ciči piena!” Labi! Bet stirna nav gabalu aizgājusi, te vilks klāt ar savu rupjo balsu: “Bērniņi mīļie, laidiet mani iekšā: pilni ragi siena, pilni ciči piena!” Lasīt tālāk