Lapsa apēd lāča medu
Lācim bij divi gājēji: meita lapsa, puisis vilks. Reiz lācis gāja pastaigāties un atrada bišu dārzu. Viņš paņēma vienu stropu, pārnesa savas mājās un nostatīja
Lācim bij divi gājēji: meita lapsa, puisis vilks. Reiz lācis gāja pastaigāties un atrada bišu dārzu. Viņš paņēma vienu stropu, pārnesa savas mājās un nostatīja
Reiz lapsa satikās mežā ar zaķi, un abi divi bija izsalkuši. Te zaķis ierauga, ka iet viens vīrs pa ceļu un nes lielu gabalu gaļas.
Senos laikos kāds virs aizgājis uz mežu malku cirst. Atradis, sausu koku un sācis to cirst. Tā strādājot, pienākusi lapsa un sacījusi: «Ko tu te
Reiz dzīvoja vecs vīriņš, kas pelnīja savu maizi, abras taisot. Bet gadījās, ka reiz vīriņam aptrūkās darba un maizes. Par laimi, kaimiņu saimnieks teicis, lai
Reiz dzīvojis kāds zemnieks. Tas bijis sen, sen, kad vēl cilvēki un zvēri runājuši vienu valodu. Lācim vēl toreiz bijusi gara, gara aste. Vilks nebijis
Lapsa izsmējusi vēzi, ka tas nemaz nemākot skriet, atpakaļis vien velkoties. Vēzis sacījis, lai šī nemaz nelieloties, šis vēl šo varēšot noskriet. Lapsa tūlin gatava
Lapsas kūmiņš kādudien bija ieradies ūdens malā savas slāpes dzisināt. Te viņš ieraudzīja gliemēzi. Tam nu viņš, apzinādamies savus spēkus, piesolīja līgumu: kurš no abiem
Vīnu reizi lopsa staiguoja pa mežu barības maklātu, un staigodama izguoja uz desmit verstu garu gruovi. Tur jei sateik ezi un sveicyna: “Vasals, kum!” Ezis
Lapsa bija iekritusi dziļā bedrē un netika vairs laukā. Bedres malā vienā kokā bija strazda pereklis. Lapsa, ieraudzījusi strazdu, saka: “Es apēdīšu tavus bērnus.” Strazds
Reiz lapsa gāja gar mājām un ieraudzīja zosu baru sētā tupam. Lapsa priecājās: “Nu esmu nākusi izdevīgā brīdī!” un sāka zosis jau tramdīt. Bet zosis
Vienreiz pulka zosu pa pļavu lasījās. Tad iznāca lācis no meža zosis nokost; bet zosis pamanījās, iebēga kūtī. Lācis nokaunējās vien, iegāja meža atpakaļ. Zosis
Iesākumā balodis olas dējis zemē. Bet lapsa vienreiz izēdusi olas. Par to balodis briesmīgi sūdzējies (sūkājies): “Puspūru pautu piedēju! puspūru pautu piedēju – tukš!” Un
Lapsa nogājusi pie dzērves, lai iemācot lidot. Dzērve saņēmusi lapsu, uznesusi augstu, augstu un tad laidusi zemē, teikdama: “Kruķi kvasti! kruķi kvasti!” [No krievu: rhenb
Lapsa visas gudrības mācēja, tikai pa gaisu laisties vēl ne. Nogājusi pie svēteļa to gudrību arī izmācīties. Svētelis paņēmis lapsu aiz pakauša un nesis gaisā.
Lopsa vysas gudrības zynuoja, tik pa gaisu skrīt vēl namuocēja. Nūguojuse pi vonoga, lyudzās ari šitai gudrībai jū izmuocīt. Vonogs pajēmja lopsu aiz pakauša un
Lapsa, noķērusi gaili, nes mutē. Meita kliedz: “Are,1apsa nes gaili, nes gaili” Gailis saka lapsai: “Mulķe, atsaki meitai: vai tev kāda daļa, ka lapsa nes
Kāda vistiņa dzīvoja ar runci kopā, uz lauka, un bija lieli draugi. Te vienreiz atnāk lapsa pie vistiņas, lai dodot sveci, jo viņas bērns esot
Viens pirknieks tura gaili, bet nemaz nedod viņam ēst. Reiz gailis saņemas un iet pats ēst meklēt. Uz ceļa gailis satiek lāci. Lācis prasa: “Gailīti,
