Velns Lubānas rijā
Lubānā senos laikos netālu no muižas atradās rija. Apmēram divu verstu attālumā stāvēja mazs šķūnītis, kurā dzīvoja velns. Katru nakti viņš gāja uz riju. Tajā
Lubānā senos laikos netālu no muižas atradās rija. Apmēram divu verstu attālumā stāvēja mazs šķūnītis, kurā dzīvoja velns. Katru nakti viņš gāja uz riju. Tajā
Rijnieks, kurš pa naktīm gulēja muižas rijā, nekādi netika pie miera. Te kādi sveši kūlēji grūstīja ārdus, te kūla ar spriguļiem tā, ka viss klaudzēja,
Tas bija tad, kad velns bija bez mēra bagāts. Tad dzīvoja kāds ļoti, ļoti nabadzīgs vīrs. Viņa ģimenei pat nebija maizes, ko ēst. Un, kad
Nabaga saimnieks strādājis un pūlējies savā mājā, bet tā arī nav ticis uz priekšu. Kādu vakaru, bēdājoties, viņš sācis domāt: “Varbūt jāpadodas velnam, lai tas
Senākos laikos esot visi koki runājuši. Kad cilvēks gribējis cirst kādu taisnu koku, tad tas sacījis: “Ej cērt to līko koku, tas ir nesmuks, es
Kāds zaķis, cilvēka drēbēs apģērbies, aizgāja uz pilsētu un nopirka plinti. Mājā nākdams, iegriezās krogā savu ieroci pielādēt. Lādēdams viņš skatās pa logu un ierauga
Zaķis, ar vilku pa mežu staigādams, prasīja: “Diezin, kā es varētu cilvēka kājas dabūt?” Vilks atteica: “Izej mežam cauri, tur tu redzēsi vienas mājas; mājās
Kaķis no suņa aizņēmies trīs vērdiņus, kurus nosacītā laikā apņēmies atdot. Bet kad tas nebijis atdevis, tad suņam neatlicies nekas cits, kā atprasīt savu naudu.
Citreiz vilkiem vienreiz bijis jāiet pie Dieva apprasīties, ko Dievs viņiem vēlējis ēst. Bet viens vilks, slinks būdams, ap-meties par slimu un nav gājis, teikdams:
Necik tālu no viena kroga bija vienam saimniekam mājas. Vienu svētdienas vakaru tanī krogā ir balle, visi ļaudis noiet projām uz krogu; bet tik viens
Lācis izkāpis saimniekam bites un saimnieks par to lāci izrāmījis. Šis solījies saimniekam savas sāpes atdarīt. Pēc kāda laika abi atkal salabījušies: lācis saimniekam neatriebsies,
Saimnieks aris līdumā. Zirgs, nodzīts, lāgā nevilcis. Saimnieks par to dusmojies: “Kaut tevi lāči apēduši!” Tūliņ lācis arī no meža ārā: lai tikai dodot šurp!
Viens vīrs mežā lielā salā uzkūris uguntiņu sasildīties. Ne cik ilgi – lācis klāt, lai ļaujot šim arī pasildīties. Atļāvis. Tad lācis itin mierīgi notupies
Ēlivants dzirdēš, ka visi zvēri baidoties no cilvēka, bet viņš lielījies, ka viņam nebūtu no cilvēka bailes, lai tik parādot, kur cilvēks esot. Lapsa uzņēmusies
Vienradzis nav gribēš ticēt, ka cilvēks esot parāks par visim zvērim, un uzaicināš cilvēku skrieties. Cilvēks arī bīš ar mieru skrieties, izracis ceļā, kur abim
Reiz sadraudzējušies kopā vepris, āzis, gailis, pīle un nosprieduši pie cilvēkiem vairs nedzīvot, bet doties mežā un uzmeklēt pašiem savu dzīves vietu. Tā viņi arī
Lapsa redzēja, ka cilvēki smēķēja; viņai arī iegribējās pasmēķēt. Un neko vairāk — nogāja vienu dienu uz klātāko pilsētu un nopirka pīpi. Mājās nākdama, iegāja
Vienreiz vecs vīriņš gāja pa mežu. Viņam uzkrita lapsa, sacīdama: “Vīrs, es tevi nokodīšu!” “Nekod vis mani, es tevi izmācīšu par muzikantu.” “Ja, tas man
