Eža kažociņš

Reiz dzīvoja vīrs un sieva: abiem klājās labi, taču bērnu kā nav, tā nav. Vienā dienā vīrs mežā, kur vēl neviens nav gājis, uziet noslēpumainu māju. Pie tās veca māmiņa šķetināja zīda dzijas. Redzot vīru, viņa pasniedz viņam lūku vāceli un brīdina: – Neskaties tajā pirms laika! Pēc tam māmiņa kopā ar visu māju pazūd. Vīrs aiznes vācelīti mājās un noliek aiz krāsns. Trešajā dienā viņš ierauga – vācelītē brēc mazs bērniņš! Tā gan neparasts: eža krūtis un eža galva. Ko padarīsi? Vecāki dēliņu nosauc par Ežuli. Ežulis fiziski nav stiprs, bet garā ir vesels un žiperīgs. Tēvam vienmēr gatavs līdzi braukt, maukt taures un saukt putnus. Tikai augt negrib ne drusku. Taču cūkas ganīt viņam padodas perfekti – tieši

Lasī tālāk »

Lins

Kādā vēlā rudens vakarā kāds vīrs gāja pa ceļu. Bija jau tumšs un vēss. Viņš nonāca pie mājām un gribēja palūgt naktsmājas, bet nodomāja, ka visi jau droši vien guļ. Tāpēc viņš aizgāja uz riju – vietu, kur žāvēja un apstrādāja labību un linus. Rijas durvis bija vaļā, un iekšā vēl bija silts. Tur bija salikti lini. Vīrs uzrāpās uz linu kaudzes, ērti iekārtojās un drīz vien aizmiga. Ap pusnakti pēkšņi ieradās velns. Viņš ieraudzīja guļošo vīru un jautāja: – Kas tu tāds esi? Vīrs, neapjucis, atbildēja: – Es esmu lins. Velns jautāja: – Vai drīkstu tev pāri kāpt? Vīrs teica: – Ja vari izturēt visu to, kas linam jāizcieš, tad kāp! Velns ieinteresēts prasīja: – Un kas tad linam

Lasī tālāk »

Dīvainais zvērs

Kādās rijās reiz dzīvoja velni, un tos nebija iespējams aizdzīt. Kādu lietainu vakaru mājās ienāca linu kulstītāji un lūdza naktsmājas. Saimnieks atteica, ka istabā viņus apguldīt nevar, bet piedāvāja doties uz riju, brīdinot, ka tur naktīs parādoties velni. Linu kulstītāji atbildēja, ka no velniem nebīstoties. Viņi palūdza saimniekam vienu labības maisu, katrs nogrieza sev pa pīlādža nūjai un devās uz riju. Tur viņi atārdīja maisu abos galos un ielīda tajā tā, ka katram galva palika savā galā ārā. Ilgu laiku viņi gulēja mierīgi. Ap pusnakti ar lielu troksni rijā sabrauca velni un sāka trakot. Viens no velniem ieraudzīja dīvainos gulētājus un parādīja tos pārējiem. Visi sanāca kopā un mēģināja saprast, kas tas par radījumu, kam abos galos galvas. Nevarēdami to

Lasī tālāk »

Zelta bārda

Rijnieks, kurš pa naktīm gulēja muižas rijā, nekādi netika pie miera. Te kādi sveši kūlēji grūstīja ārdus, te kūla ar spriguļiem tā, ka viss klaudzēja, te atkal trokšņoja citādi – miegs nebija ne acu galā. Kādu nakti rijnieks beidzot saņēmās un nolēma par katru cenu noskaidrot, kas tie par trokšņotājiem. Viņš negāja gulēt, bet sēdēja pie kurinātās rijas krāsns un, lai miegs nenāktu, jokodamies taisīja mazu silīti. Taisīja, taisīja, līdz pēkšņi pienāca kāds svešs cilvēks un vaicāja: – Ko tu te grabini? – Ko nu grabinu – taisu silīti, kur zeltu kausēt, – atbildēja rijnieks. – Kāpēc kausēt? – Tā ir mana darīšana. Esmu pieredzējis puisis, bet neviena meita pie manis vairs nenāk. Izliešu sev zelta bārdu – gan tad

Lasī tālāk »

Velns Lubānas rijā

Lubānā senos laikos netālu no muižas atradās rija. Apmēram divu verstu attālumā stāvēja mazs šķūnītis, kurā dzīvoja velns. Katru nakti viņš gāja uz riju. Tajā rija dzīvoja tikai viens rijnieks – drošs vīrs, kas ne no kā nebaidījās un par neko nebēdāja. Kad velns atnāca, viņš vispirms visādi izķēmojās: te pārvērtās par pūci, te par vanagu, te par kaķi, līdz beidzot par cilvēku. Tad viņš piegāja pie rijnieka un sūtīja viņu uz kunga pagrabiem ēst, cik vien sirds kāro. Rijnieks jautāja, kā gan viņš tiks pagrabā, ja durvis ir aizslēgtas. Velns atbildēja, lai iet droši – visas durvis būšot vaļā. Tā rijnieks katru nakti gāja uz pagrabiem un mielojās. Kādu dienu rijnieks nejauši dzirdēja, ka velns savam sulainim saka: –

Lasī tālāk »

Rijnieks izpalīdz velnam

Senāk velni vislabprātāk mitinājās vecās rijās, un rijniekiem nereti ar tiem gadījās sastapties. Tā reiz velns ieskrēja kādā rijā un lūdza rijnieku nākt viņam līdzi un mazliet palīdzēt. Izrādījās, ka Dobeles velns bija ienācis viņa teritorijā, un nu velnam vajadzēja ar to kauties. Taču pretinieks esot bijis stiprāks, tāpēc velns lūdzis, lai rijnieks nākot līdzi un palīdzot ienaidnieku pievārēt ar pīlādža rungām. Rijnieks sākumā atteicās, bet, kad velns neatlaidīgi lūdza un gauži izlūdzās, viņš tomēr piekrita. Velns aiznesa rijnieku uz kautiņa vietu, paslēpa viņu zem kāda tiltiņa un pieteica: – Sit tam, kam būs ķivere galvā – tas būs mans ienaidnieks! Drīz vien kautiņš sākās. Smiltis un akmeņi lidoja pa gaisu. Rijnieks zem tilta vairs nespēja izturēt un izlīda laukā.

Lasī tālāk »

Vīrs par pekles katla kurinātāju

Reiz dzīvoja kāds drosmīgs vīrs. Kādu dienu viņš gāja pa mežu, bet apmaldījās. Pēkšņi viņam pretī iznāca velns. Velns vaicāja, vai vīrs negribētu viņam līgt par puisi. Vīrs atbildēja: – Kāpēc gan ne? Viņi noslēdza vienošanos. Velns aizveda puisi uz elli un parādīja trīs podus ar vākiem. Zem katra poda katru dienu bija jākur uguns, taču drīkstēja ielikt ne vairāk kā divas pagales. Pirmajā dienā, kamēr velns klaiņoja apkārt, puisis nolēma apskatīties, kas tad īsti tajos podos vārās. Viņš pacēla pirmā poda vāku un ieraudzīja – tur karstumā tvīkstot sēdēja viņa paša kungs. Puisis noteica: – Ak, tēviņ, ar trim pagales tev būs labāk! Un viņš ielika ugunī trešo pagali. Vakarā atgriezās velns un dusmīgi jautāja, kāpēc esot ieliktas trīs

Lasī tālāk »

Vecais Repis

Reiz sensenos laikos kādā muižā dzīvoja kungs, kas bija ļoti bagāts un dzīvoja laimīgas dienas. Taču notika nelaime – muižu apsēda velni. Kādu nakti velni parāva pašu kungu un pakāra rijā viņa dvēseli, ko katru nakti viens velns nēsāja, ar valgu piesietu pie rijas sijas. Jaunais kungs to nespēja noskatīties mierīgām acīm, jo baidījās, ka velns varētu paraut arī viņu pašu. Tāpēc viņš negribēja klusējot ciest un izsludināja bagātīgu atlīdzību tam, kurš pievārēs velnu un atbrīvos kunga dvēseli. Muižā sapulcējās jauni un veci glābēji no malu malām, taču visus velns parāva. Nevienam neizdevās vecā kunga dvēseli izraut no velna nagiem. Netālu no muižas, nabadzīgā būdiņā, dzīvoja vecs vīriņš vārdā Repis. Šis Repis nebija uz ausīm kritis – izdzirdējis par kunga

Lasī tālāk »

Siena zaglis

Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Reiz šie visi mežmalā pļauj sienu. Bet, cik pa dienu nopļauj, viss pa nakti pagalam. Tavus brīnumus! Ies šie vaktēt to zagli. Vispirms iet vecākais gudrais dēls – nekā. Nākošo nakti iet otrs gudrais dēls – nekā. Bet trešo nakti iet muļķis vaktēt. Pieber vienu kuli pupu un otru kuli akmeņu – un aiziet. Aizgājis, sakūris lielu uguni, sildās, ber ugunī pupas, taukšķē un ēd. Labi. Uzreiz, skaties: nāk no meža ārā velns. Velns lielum lielais, ar lielum lieliem ragiem. Paņem visu sienu klēpi un aiznes prom. Muļķis ēd tikai pupas. Pēc laiciņa nāk velns atpakaļ. «Ko tu te dari!» – tā tas velns. «Pupas ēdu,» atsaka muļķis un ēd tālāk.

Lasī tālāk »

Velns un labība

Diviem saimniekiem lauki robežojās. Vienam no tiem labība auga varena, bet otram – ne nieka, lai gan viņš vienmēr bija lūdzis Dievu. Beidzot, kad vispār vairs nekas neizdevās, viņš sāka lūgt velnu, lai tas palīdz izaudzēt labību. Un ko domājat – labība patiešām sāka augt! Kādu svētdienu nabaga saimnieks izgāja laukus aplūkot un pašā krustcelē satika velnu. Tas viņam sacīja: – Es tev audzēšu labību uz dzimumu dzimumiem, ja vien piekritīsi: šogad es ņemšu labības virsu, tu – apakšu. – Nē, nē, virsu ņemšu es, tu – apakšu, – atbildēja saimnieks. – Labi, – teica velns, – šogad ņemšu apakšu. Bet klausies, saimniek! Ja kādreiz gribi pie manis atnākt, tad noej līdz lielajam akmenim laukmalā un piesit trīs reizes –

Lasī tālāk »

Saimnieks un velns

Nabaga saimnieks strādājis un pūlējies savā mājā, bet tā arī nav ticis uz priekšu. Kādu vakaru, bēdājoties, viņš sācis domāt: “Varbūt jāpadodas velnam, lai tas palīdz?” Un tūliņ arī parādījies velns, sacīdams: – Es būšu tev par kalpu bez algas un pārtikas. Darīšu visus darbus, kādus vien man liksi. Bet, kad tev darba vairs nebūs, tad es paņemšu tavu dvēseli. Ja tu man uzdosi tādu darbu, ko es nespēšu paveikt, tad būsi no līguma brīvs, un es iešu projām. Saimnieks pārdomā pie sevis: “Darba jau cilvēkam nekad nav trūcis. Ja vēl izdomāju ko pavisam grūtu, tad viegli tikšu no velna vaļā.” Labi apdomājies, viņš noslēdz ar velnu līgumu. Tūlīt saimnieks uzdod pirmo darbu – apart tīrumus. No rīta skatās: visi

Lasī tālāk »

Vīrs min vellam gadus

Vienreiz viens vīrs gājis pa mežu. Vai nu mežsargs, vai kas viņš tur bijis, vai arī tāpat tikai izgājis pastaigāties. Uz vienu reizi viņš saticis mežā vellu. Vells tūlīt iet klāt un teic vīram tā: «Uzmini, cik vecs esmu, tad tu dabūsi trīs maisus naudas.» Vīrs nodomājis, ka nauda jau nu būtu gan dikti laba lieta – un vēl trīs maisi. Vai traks, tad jau viņš var dzīvot, kā tikai viņam patīkas, bet kā tad lai viņš uzmin, cik vellam ir gadu. Padomājis un tad teicis: «Šodien es gan neminēšu, bet atnāc rīt uz to pašu vietu, tad es pateikšu, cik tev ir gadu.» Vellam vaļas diezgan, un viņš apsolījies rit te atnākt. Norunājuši laiku ar vēl, kad viņi te

Lasī tālāk »

Pasakas par:

Dalīties:

Atbalstītāji:

Atbalstītāji:

Copyright © 2026 Pasakas – All right reserved.