Osis

Pavasaris bija jau ceļā. Siltā Saules māmuliņa nosvīdusi strādāja, aizdzīdama auksto ziemu un bagātīgi apveltīdama vaiņadziņiem zilo vizbulīti, čakaraino pureni, kā arī citas agrās puķītes. Koki, redzēdami puķītes tā pošamies un rīkojamies, savā starpā norunāja, drīzi jo drīzi arī kādas veltes no mīļās Saules mamuliņas izlūgties, lai varētu līdz ar puķītēm drēbēs tērpties. Lasīt tālāk

Liepa

Senāk visi koki mācēja runāt un lūdza cilvēkus, lai viņus necērtot. Kāds vīrs iegājis mežā un gribējis cirst liepu, bet liepa sacījusi: “Necērt manis, es tevi pataisīšu, par ko tu gribēsi!”

Vīrs teic: “Labi, tad pataisi mani par kungu!” Lasīt tālāk

Koki

Senākos laikos esot visi koki runājuši. Kad cilvēks gribējis cirst kādu taisnu koku, tad tas sacījis: “Ej cērt to līko koku, tas ir nesmuks, es tak pušķoju pasauli!”

Kad nu cilvēks gājis pie līkā koka, tad tas sacījis: “Kur tu mani liksi, tādu kroplu nocirtis? Ej cērt taisnos kokus!” Lasīt tālāk

Zvēri Noāsa šķirstā

Kad ūdens plūdos Noāss ar visim zvērim sagāši šķirstā, tad ielavījies tur arī Vells, pārvērties par peli un izgrauzis šķirstam mazu caurumiņu. Kad nu sķirstā sācis ūdens iekšā tecēt, tad cilvēki un zvēri sanākuši kopā pārrunāt, kā glābties no slīkšanas. Lasīt tālāk

Zvēri taisa ceļu

Dievs pavēlēja visiem ceļu taisīt, jo neviens pats nevarot iztikt bez ceļa. Visi strādāja, cik jaudāja, tikai kurmis un čūska nē. Kurmis nelīda no zemes apakšas laukā un čūska gulēja lielā krūšņā saritinājusies, nelikdamās ne zinām, ko Dievs pavēlējis. Lasīt tālāk

Zvēri rok upi

Kad Dievs jau bīš visus zvērus radīš, tad viņš licis tiem rakt upi, lei būtu visiem ūdens ko dzert. Zaķis ar lapsu esot dzinuši pirmo stigu un kurmis ar āpšu rakuši pirmo vagu. Līdz ar zvērim esot strādāši arī putni, zivis un citi kustoņi. Lasīt tālāk