Eža kažociņš

Reiz dzīvoja vīrs un sieva: abiem klājās labi, taču bērnu kā nav, tā nav. Vienā dienā vīrs mežā, kur vēl neviens nav gājis, uziet noslēpumainu māju. Pie tās veca māmiņa šķetināja zīda dzijas. Redzot vīru, viņa pasniedz viņam lūku vāceli un brīdina: – Neskaties tajā pirms laika! Pēc tam māmiņa kopā ar visu māju pazūd. Vīrs aiznes vācelīti mājās un noliek aiz krāsns. Trešajā dienā viņš ierauga – vācelītē brēc mazs bērniņš! Tā gan neparasts: eža krūtis un eža galva. Ko padarīsi? Vecāki dēliņu nosauc par Ežuli. Ežulis fiziski nav stiprs, bet garā ir vesels un žiperīgs. Tēvam vienmēr gatavs līdzi braukt, maukt taures un saukt putnus. Tikai augt negrib ne drusku. Taču cūkas ganīt viņam padodas perfekti – tieši

Lasī tālāk »

Lins

Kādā vēlā rudens vakarā kāds vīrs gāja pa ceļu. Bija jau tumšs un vēss. Viņš nonāca pie mājām un gribēja palūgt naktsmājas, bet nodomāja, ka visi jau droši vien guļ. Tāpēc viņš aizgāja uz riju – vietu, kur žāvēja un apstrādāja labību un linus. Rijas durvis bija vaļā, un iekšā vēl bija silts. Tur bija salikti lini. Vīrs uzrāpās uz linu kaudzes, ērti iekārtojās un drīz vien aizmiga. Ap pusnakti pēkšņi ieradās velns. Viņš ieraudzīja guļošo vīru un jautāja: – Kas tu tāds esi? Vīrs, neapjucis, atbildēja: – Es esmu lins. Velns jautāja: – Vai drīkstu tev pāri kāpt? Vīrs teica: – Ja vari izturēt visu to, kas linam jāizcieš, tad kāp! Velns ieinteresēts prasīja: – Un kas tad linam

Lasī tālāk »

Dīvainais zvērs

Kādās rijās reiz dzīvoja velni, un tos nebija iespējams aizdzīt. Kādu lietainu vakaru mājās ienāca linu kulstītāji un lūdza naktsmājas. Saimnieks atteica, ka istabā viņus apguldīt nevar, bet piedāvāja doties uz riju, brīdinot, ka tur naktīs parādoties velni. Linu kulstītāji atbildēja, ka no velniem nebīstoties. Viņi palūdza saimniekam vienu labības maisu, katrs nogrieza sev pa pīlādža nūjai un devās uz riju. Tur viņi atārdīja maisu abos galos un ielīda tajā tā, ka katram galva palika savā galā ārā. Ilgu laiku viņi gulēja mierīgi. Ap pusnakti ar lielu troksni rijā sabrauca velni un sāka trakot. Viens no velniem ieraudzīja dīvainos gulētājus un parādīja tos pārējiem. Visi sanāca kopā un mēģināja saprast, kas tas par radījumu, kam abos galos galvas. Nevarēdami to

Lasī tālāk »

Zelta bārda

Rijnieks, kurš pa naktīm gulēja muižas rijā, nekādi netika pie miera. Te kādi sveši kūlēji grūstīja ārdus, te kūla ar spriguļiem tā, ka viss klaudzēja, te atkal trokšņoja citādi – miegs nebija ne acu galā. Kādu nakti rijnieks beidzot saņēmās un nolēma par katru cenu noskaidrot, kas tie par trokšņotājiem. Viņš negāja gulēt, bet sēdēja pie kurinātās rijas krāsns un, lai miegs nenāktu, jokodamies taisīja mazu silīti. Taisīja, taisīja, līdz pēkšņi pienāca kāds svešs cilvēks un vaicāja: – Ko tu te grabini? – Ko nu grabinu – taisu silīti, kur zeltu kausēt, – atbildēja rijnieks. – Kāpēc kausēt? – Tā ir mana darīšana. Esmu pieredzējis puisis, bet neviena meita pie manis vairs nenāk. Izliešu sev zelta bārdu – gan tad

Lasī tālāk »

Velns Lubānas rijā

Senos laikos pie Lubānas bija veca rija, kur dzīvoja viens pats strādīgs rijnieks. Viņš bija drosmīgs vīrs – nebaidījās ne no tumsas, ne dīvainām skaņām, ne vientulības. Netālu no rijas stāvēja pamests šķūnītis. Par to cilvēki runāja čukstus – teica, ka tur dzīvo kāds noslēpumains nakts viesis. Un tiešām – katru nakti pie rijnieka ieradās savāds ciemiņš. Sākumā tas parādījās kā pūce, tad kā kaķis, tad kā liels putns… līdz beidzot pārvērtās par cilvēku. “Nu, draugs,” viņš teica, “ej uz pagrabu un paēd, cik vien gribi!” Rijnieks brīnījās: “Bet durvis taču ir ciet!” “Ej droši – tās būs vaļā,” atbildēja viesis. Un tiešām – katru nakti rijnieks varēja aiziet un labi paēst. Dzīve kļuva pavisam ērta. Taču kādu vakaru rijnieks

Lasī tālāk »

Rijnieks izpalīdz velnam

Senāk velni vislabprātāk mitinājās vecās rijās, un rijniekiem nereti ar tiem gadījās sastapties. Tā reiz velns ieskrēja kādā rijā un lūdza rijnieku nākt viņam līdzi un mazliet palīdzēt. Izrādījās, ka Dobeles velns bija ienācis viņa teritorijā, un nu velnam vajadzēja ar to kauties. Taču pretinieks esot bijis stiprāks, tāpēc velns lūdzis, lai rijnieks nākot līdzi un palīdzot ienaidnieku pievārēt ar pīlādža rungām. Rijnieks sākumā atteicās, bet, kad velns neatlaidīgi lūdza un gauži izlūdzās, viņš tomēr piekrita. Velns aiznesa rijnieku uz kautiņa vietu, paslēpa viņu zem kāda tiltiņa un pieteica: – Sit tam, kam būs ķivere galvā – tas būs mans ienaidnieks! Drīz vien kautiņš sākās. Smiltis un akmeņi lidoja pa gaisu. Rijnieks zem tilta vairs nespēja izturēt un izlīda laukā.

Lasī tālāk »

Vīrs par pekles katla kurinātāju

Reiz dzīvoja drosmīgs puisis. Viņam patika piedzīvojumi, un kādu dienu viņš devās pastaigā pa mežu. Taču, kā tas mēdz gadīties, viņš apmaldījās. Pēkšņi viņam pretī iznāca dīvains svešinieks. “Vai negribi pie manis pastrādāt?” tas jautāja. Puisis, būdams drosmīgs un zinātkārs, atbildēja: “Kāpēc ne? Bet kas man būs jādara?” Svešinieks pasmaidīja: “Pavisam vienkārši – jākopj uguns zem trim katliem. Katru dienu drīksti ielikt tikai divus pagales gabalus.” Puisis piekrita. Kad viņi nonāca svešinieka mājā, puisis ieraudzīja trīs lielus katlus ar vākiem. Pirmajā dienā viņš darīja, kā bija teikts… bet ziņkārība uzvarēja. “Kas gan tur iekšā var būt?” viņš nodomāja. Viņš nedaudz pacēla vāku un ieraudzīja kādu cilvēku, kurš izskatījās ļoti svarīgs un lepns. Puisis pasmaidīja: “Laikam tev patīk siltums!” Un viņš

Lasī tālāk »

Vecais Repis

Reiz sensenos laikos kādā muižā dzīvoja ļoti bagāts kungs. Viņam piederēja plaši lauki, skaista māja un daudz kalpu. Viņš dzīvoja priecīgi un laimīgi… līdz kādu dienu notika nelaime. Muižā ieradās velni. Tie bija viltīgi un ļauni. Kādu tumšu nakti tie paņēma pašu kungu un viņa dvēseli pakāra rijā pie sijas. Katru nakti viens velns nāca un šūpoja šo dvēseli, it kā rotaļātos ar to. Jaunais kungs, kas dzīvoja muižā, bija ļoti nobijies. “Ja nu velns nāk arī pēc manis?” viņš domāja. Tāpēc viņš izsludināja: – Tam, kurš izglābs dvēseli un padzīs velnu, došu lielu bagātību! Daudzi drosmīgi cilvēki nāca palīgā. Jauni, veci, stipri un gudri. Bet… velns bija pārāk viltīgs. Neviens nespēja viņu uzvarēt. Netālu no muižas dzīvoja vecs vīriņš

Lasī tālāk »

Siena zaglis

Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Reiz šie visi mežmalā pļauj sienu. Bet, cik pa dienu nopļauj, viss pa nakti pagalam. Tavus brīnumus! Ies šie vaktēt to zagli. Vispirms iet vecākais gudrais dēls – nekā. Nākošo nakti iet otrs gudrais dēls – nekā. Bet trešo nakti iet muļķis vaktēt. Pieber vienu kuli pupu un otru kuli akmeņu – un aiziet. Aizgājis, sakūris lielu uguni, sildās, ber ugunī pupas, taukšķē un ēd. Labi. Uzreiz, skaties: nāk no meža ārā velns. Velns lielum lielais, ar lielum lieliem ragiem. Paņem visu sienu klēpi un aiznes prom. Muļķis ēd tikai pupas. Pēc laiciņa nāk velns atpakaļ. «Ko tu te dari!» – tā tas velns. «Pupas ēdu,» atsaka muļķis un ēd tālāk.

Lasī tālāk »

Velns un labība

Reiz dzīvoja divi kaimiņi. Viņu lauki bija blakus, bet rezultāti – pavisam atšķirīgi. Vienam viss auga kupli un zaļi, bet otram – nekā. Viņš centās, strādāja, pat lūdza palīdzību… bet raža vienalga neizdevās. Beidzot viņš nopūtās: “Nu labi… varbūt man vajag pamēģināt ko pavisam neparastu.” Kādu dienu viņš laukmalā satika dīvainu svešinieku. “Es varu palīdzēt,” svešinieks teica. “Bet mums jāvienojas.” “Par ko?” saimnieks jautāja. “Šogad tu ņemsi vienu daļu no ražas, bet es otru.” Saimnieks padomāja un piekrita. Tajā gadā viņš iesēja graudus. Un – brīnums! Labība auga tik skaista kā vēl nekad. Kad pienāca ražas laiks, saimnieks bija sajūsmā. Taču naktī sacēlās milzīgs vējš… No rīta viņš izgāja laukā un ieraudzīja – viss, kas bija virs zemes, pazudis! “Hmm…”

Lasī tālāk »

Saimnieks un velns

Nabaga saimnieks strādājis un pūlējies savā mājā, bet tā arī nav ticis uz priekšu. Kādu vakaru, bēdājoties, viņš sācis domāt: “Varbūt jāpadodas velnam, lai tas palīdz?” Un tūliņ arī parādījies velns, sacīdams: – Es būšu tev par kalpu bez algas un pārtikas. Darīšu visus darbus, kādus vien man liksi. Bet, kad tev darba vairs nebūs, tad es paņemšu tavu dvēseli. Ja tu man uzdosi tādu darbu, ko es nespēšu paveikt, tad būsi no līguma brīvs, un es iešu projām. Saimnieks pārdomā pie sevis: “Darba jau cilvēkam nekad nav trūcis. Ja vēl izdomāju ko pavisam grūtu, tad viegli tikšu no velna vaļā.” Labi apdomājies, viņš noslēdz ar velnu līgumu. Tūlīt saimnieks uzdod pirmo darbu – apart tīrumus. No rīta skatās: visi

Lasī tālāk »

Vīrs min vellam gadus

Vienreiz viens vīrs gājis pa mežu. Vai nu mežsargs, vai kas viņš tur bijis, vai arī tāpat tikai izgājis pastaigāties. Uz vienu reizi viņš saticis mežā vellu. Vells tūlīt iet klāt un teic vīram tā: «Uzmini, cik vecs esmu, tad tu dabūsi trīs maisus naudas.» Vīrs nodomājis, ka nauda jau nu būtu gan dikti laba lieta – un vēl trīs maisi. Vai traks, tad jau viņš var dzīvot, kā tikai viņam patīkas, bet kā tad lai viņš uzmin, cik vellam ir gadu. Padomājis un tad teicis: «Šodien es gan neminēšu, bet atnāc rīt uz to pašu vietu, tad es pateikšu, cik tev ir gadu.» Vellam vaļas diezgan, un viņš apsolījies rit te atnākt. Norunājuši laiku ar vēl, kad viņi te

Lasī tālāk »

Pasakas par:

Dalīties:

Atbalstītāji:

Atbalstītāji:

Copyright © 2026 Pasakas – All right reserved.