Kā govis sarunājas
Reiz dzīvojis viens lielskungs, kurš bijis ļoti nikns, par mazāko vainu kūlis savus darbiniekus ar spieķiem, un pats vienmēr stāvējis klāt pie darbiniekiem. Reiz vēlā
Reiz dzīvojis viens lielskungs, kurš bijis ļoti nikns, par mazāko vainu kūlis savus darbiniekus ar spieķiem, un pats vienmēr stāvējis klāt pie darbiniekiem. Reiz vēlā
Vienam saimniekam bijis ļoti daudz aitu, bet barības pamaz. Tāpēc katru pavasari, tiklīdz maza maza zālīte parādījusies, jau aitas laiduši laukā. Lielās aitas jau zinājušas,
Vienam saimniekam bijis vecs zirgs. Tas vairs nespējis kalpot; saimnieks tādēļ to izdzinis no mājas. Nu zirgs ļoti bēdājies un gauži raudājis: kā lai uzturu
Reiz saimniece sacīja saimniekam: “Pārdosim savu zirgu; tu redzi, mums nav ēdamā vairs!” Gailis, krāsns caurumā to dzirdēdams, aizgāja pie zirga un sacīja: “Bēdz uz
Senos vecos laikos visi māju lopi draudzīgi dzīvojuši kopā. Tiem bijusi mežā būdiņa, sūnām taisīta. Bet ir še tiem nebijis ilgi miers, jo būdiņu uzgājis
Reiz āzis, auns, zostēviņš, gailis un kaķis kopā gājuši pastagāties; bet mežā tiem uzbrukuse nakts. Nu visi nosprieduši būdiņu celt. Āzis apņēmies saviem ragiem baļķus
Viņos laikos suņi ar vilkiem dzīvojuši draudzībā. Tai pašā laikā vienam sunim bijis jākalpo tādam saimniekam, kas bezgalīgi skops un nejauks bijis. Vienu dienu šis
Are, tas bijis tanīs laikos, kad cilvēki, lopi un zvēri varējuši sarunāties. Toreiz nogājis kāds vīrs uz mežu malku cirst, uzmeklējis sausu koku un sācis
Agrākos laikos kaķis bijis suņa vietā: tas ganījis lopus, sargājis māju, turpretim suņam nebijis nekas darāms: cilvēks to uzturējis, dzīvojis kā lielskungs. Suns bijis dabūjis
