Lapsa apēd lāča medu
Lācim bij divi gājēji: meita lapsa, puisis vilks. Reiz lācis gāja pastaigāties un atrada bišu dārzu. Viņš paņēma vienu stropu, pārnesa savas mājās un nostatīja
Lācim bij divi gājēji: meita lapsa, puisis vilks. Reiz lācis gāja pastaigāties un atrada bišu dārzu. Viņš paņēma vienu stropu, pārnesa savas mājās un nostatīja
Reiz tēvs ar savu sešpadsmitgadīgo dēlu brauca mājās ar siena vezumiem caur lielu, tumšu mežu. Bija lietains un vējš šņāca kokos. Tēvs brauca pa priekšu,
Vilks izgājis pamedīt. Izlavījās cauru dienu: nekā. Te ierauga oša galā strazdam ligzdu. Vilks tūliņ liels: «Nosviedi man vienu bērnu, ja nē, nokrimtīšu osi un
Vecs vīriņš mežā saticis vilku tēvu. Vilks bijis ļoti izsalcis un uzbļāvis vīram: «Sataisies, tev jāmirst! Šorīt tu man neatļāvi kadiķī gulēt! Vēl tagad mana
Senos laikos kāds virs aizgājis uz mežu malku cirst. Atradis, sausu koku un sācis to cirst. Tā strādājot, pienākusi lapsa un sacījusi: «Ko tu te
Vienu dienu vilks izgājis no meža uz ceļa gaidīt cilvēkus. Puišelis gājis uz skolu. Tā vilks šim klāt un teicis: «Es tevi ēdīšu,» «Neēd vis
Vienam zemniekam arot piekusa zirgs. Zemnieks sadusmojies uzkliedza: «Ka tevi vilks apēstu!» Te uzreiz negaidot no krūmiem izlec vilks un saka: «Nu dod, es apēdīšu!»
Reiz dzīvoja vecs vīriņš, kas pelnīja savu maizi, abras taisot. Bet gadījās, ka reiz vīriņam aptrūkās darba un maizes. Par laimi, kaimiņu saimnieks teicis, lai
Reiz gani ganīja mežmalā aitas. Atnāca vilks, vienu dienu aiznesa aitu, otru dienu aiznesa aitu. Tā, katru dienu staigādams, vilks ganiem aiznesa gandrīz visas aitas.
Tas bijis vecu vecos laikos, kad ļaudis tikko iemācījušies art zemi. Reiz viens arājs aizgājis art. Nezin no kurienes ieradušies vilks, zaķis un dundurs un
Reiz dzīvojis kāds zemnieks. Tas bijis sen, sen, kad vēl cilvēki un zvēri runājuši vienu valodu. Lācim vēl toreiz bijusi gara, gara aste. Vilks nebijis
Reiz viens zēns gājis ganos. Vienu dienu viņš, govis ganīdams, atradis vienu lielu, lielu ogu. Ogu paņēmis, viņš to groza rokā un brīnās: “Savu mūžu
Vecos laikos, kur cilvēki sastapās daudz biežāki ar zvēriem, nekā tagad, nozaga vilks kādu sievieti un aiznesa to uz savu alu sev par sievu. Dzima
Vienam bagātam tēvam bija brīnumdaiļa meita, bet ļoti neizprotama – prātā tikai pārgalvība un stūrgalvība. Tēvs gribēja, lai meita precas, bet šī tik saka: “Nē,
Odi satiek vilku, kurš pašu laiku iet uz zirgu, un prasa: “Kurp tad tu nu, kuplasti, iesi, tā noglaudies un aizslēpies?” “Iešu uz ganībām, tur
Tāļā zemē reiz dzīvoja vienās mājās veca sieviņa. Un tai bija gailītis; to iesaukuse par Papu. Vienreiz viņa pasauca Papu istabā, un iedeva ēst. Kamēr
Viens pirknieks tura gaili, bet nemaz nedod viņam ēst. Reiz gailis saņemas un iet pats ēst meklēt. Uz ceļa gailis satiek lāci. Lācis prasa: “Gailīti,
Zaķis, ar vilku pa mežu staigādams, prasīja: “Diezin, kā es varētu cilvēka kājas dabūt?” Vilks atteica: “Izej mežam cauri, tur tu redzēsi vienas mājas; mājās
