Reiz nabaga puisis un velns
Reiz kāds nabaga puisis satiek velnu. Velns prasa: – Kā tu tik bēdīgs? Puisis atbild: – Man nav nekā, ko ēst! – Tā ir maza
Reiz kāds nabaga puisis satiek velnu. Velns prasa: – Kā tu tik bēdīgs? Puisis atbild: – Man nav nekā, ko ēst! – Tā ir maza
Nabaga saimnieks strādājis un pūlējies savā mājā, bet tā arī nav ticis uz priekšu. Kādu vakaru, bēdājoties, viņš sācis domāt: “Varbūt jāpadodas velnam, lai tas
Kādās rijās reiz dzīvoja velni, un tos nebija iespējams aizdzīt. Kādu lietainu vakaru mājās ienāca linu kulstītāji un lūdza naktsmājas. Saimnieks atteica, ka istabā viņus
Saimnieks ved zosis pārdot. Ceļā izskrien kungs, saimnieku mēdīdams: «Vai dzirdi, Zoslenīca, – cik maksā tavs vezums?» «Tik, cik tu pats!» saimnieks atbild. Kungs par
Vienam saimniekam bija ļoti prātīga saimniece. Kādu dienu vīrs saka: «Sieviņ, kādēļ katrā ēdiena laikā tik gaļu vien, gaļu vien vāri? Vāri reizām putru, reizām
Dzīvoja nabaga vecītis vecā istabiņa. Reiz sacēlās ļoti liels vējš un norāva istabiņai jumtu. Nabaga vecītis bēdājās, bēdājās, bet te sadomā: «Iešu pie paša Vēja
Kāds saimnieks pārlieku izdzina gājējus. Tie jau tā strādāja no agra rīta līdz vēlam vakaram, bet viņam nekad nebija diezgan — pastāvīgi gaudās un sūkstījās,
Viens vecīgs saimnieks apprecējis itin jaunu sievu. Bet ar laiku sieva šo par neko neturējusi: kā tikai kādu soli no mājām izkustējis, tūliņ saimniecei ģeķības
Viens jauns saimnieks bija apprecējis jaunu sievu, čaklu, krietnu un strādīgu kalponi, un ar to dzīvojis laimīgi, cik laimīgi dzimtļaudis viņos grūtajos laikos varēja būt.
Vecais velns nosūtījis mazo velnu uz zemi un pavēlējis tam, lai kārdina cilvēkus. Kurš piesaucot velna vārdu, to lai pie- rakstot. Mazais velns izstaigājies pa
Pa nakti velli top izsūtīti, lai tie cilvēkus ieved kārdināšanā un grēkos. Tā arī kādā naktī jauns vellēns tapa izsūtīts. Šis, neko neizdarījis, nedrīkstēja griezties
Reiz valdīja kāds ķēniņš par lielu valsti, bet tam nebija neviena bērna. Ķēniņš un ķēniņiene par to bija ļoti noskumuši un lūdza Dievu, lai viņš
Balodis nolaidies pie māju durvim, kur saimnieks ragavas taisījis. Pašu laiku arī kaimiņš ienācis pagalmā saimnieku kūmās aicināt. Kaimiņš padevis dievpalīgu un teicis: “Kūm, kūm,
Grozgalvis (griezgalvis, tītiņš) ielaidies mājās, kur patlaban gani durvju priekšā azaidu ēduši. Bet saimniece, skopule, nemaz nepielējusi putrai pienu. Ēduši, ēduši, uz vienu reizi sāks
Tutiņš (griezu sugas) aiztecējis pie ganiem. Bet ganiem pašā tai brīdī bij maza nelaime: lopi noēduši labību un saimnieks, ar rīksti rokā, jau notvēris pirmo
Diži vecos laikos vienam saimniekam auga gailis, tas paauga tik liels, kā pirte. Nu to var domāt, ko tas līdz paaugt būs apēdis un ko
Liela-meža tūlumā lāči nākuši bieži uz auzu tīrumu un ēduši tur auzas. Reiz viens saimnieks nopļāvis savu auzu lauku, kur lācis nācis ēst, salicis gubas
Reiz bada laikā vērsis sacījis uz govs: “Saimnieks bažījas, kur maizi ņemšot. Mūsu daļa gan vēl ir uz rijas augšas.” Saimnieks to noklausījies un licis
