Kalējs Reins
Vecos laikos dzīvoja kāds godīgs kalējs, Reins vārdā, kuru dievs bija svētījis ar lielu bērnu pulciņu un kuram tādēļ bija cītīgi jāstrādā, lai savējiem varētu
Vecos laikos dzīvoja kāds godīgs kalējs, Reins vārdā, kuru dievs bija svētījis ar lielu bērnu pulciņu un kuram tādēļ bija cītīgi jāstrādā, lai savējiem varētu
Tas bija tad, kad velns bija bez mēra bagāts. Tad dzīvoja kāds ļoti, ļoti nabadzīgs vīrs. Viņa ģimenei pat nebija maizes, ko ēst. Un, kad
Reiz sensenos laikos kādā muižā dzīvoja kungs, kas bija ļoti bagāts un dzīvoja laimīgas dienas. Taču notika nelaime – muižu apsēda velni. Kādu nakti velni
Reiz dzīvoja vīrs ar sievu. Tiem bijusi gudra meita. Un tā vienu dienu istabā audusi. Te ienācis kāds tiesas kungs, vaicādams, kur esot tēvs ar
Vienreiz zēns ezera malā ganīja cūkas un vija pātagas. Vij, vij – te ierauga velnu no ezera izlienam. Velns vaicā, ko viņš ar auklu darīšot.
Viens tēvs gribēja savu dēlu stipru uzaudzināt, tāpēc nekur nelaida laukā, istabā vien turēja un baroja uz labāko. Kad dēls bija astoņpadsmit gadu vecs, tad
Saimnieks ved zosis pārdot. Ceļā izskrien kungs, saimnieku mēdīdams: «Vai dzirdi, Zoslenīca, – cik maksā tavs vezums?» «Tik, cik tu pats!» saimnieks atbild. Kungs par
Viņos laikos kādai mātei bijusi tāda meita bez mūža pavedieniem delnās. Ērmoti bijis arī tas, ka meita nevarējusi neviena darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries.
Dzīvoja nabaga vecītis vecā istabiņa. Reiz sacēlās ļoti liels vējš un norāva istabiņai jumtu. Nabaga vecītis bēdājās, bēdājās, bet te sadomā: «Iešu pie paša Vēja
Reiz dzīvojis milzum bagāts lielskungs. Un tas bijis tik sīksts, ka baidījies precēties: sieva pulka apēdīšot un tādu, kas nemaz neēd, nevarot nekur uzdabūt. Bet
Kādam puisim bij izdevies burvības mākslu noskatīties, izmācīties, bet savu mākslu diezin kā arī prazdams, tas tomēr citiem nekad ļaunu nedarīja. Reiz tā pagasta kungam
Bija reiz kungs, kas nekā cita šai pasaulē nemīlēja kā tikai zirgus. Viņš to vien tīkoja, lai tam būtu tādi zirgi kā nevienam. Kur vien
Kāda kunga meita bija iemīlējusi nabaga kalpa dēlu. Meita labprāt puisi precētu, bet to labi zin: kā teiks tēvam, tas nelaidīs. Vai tur nav gals
Kādam kungam ceļā salūza kariete. Laime vēl, ka turpat bija kalējs. Kungs lika karieti salabot, un kalējs par darbu pieprasīja veselu rubli. – Par tādu
Kāds piecpadsmit gadu vecs ķēniņa dēls, pa mežu skriedams, bija apmaldījies. Viņš tā staigāja pa mežu kādas divas dienas un būtu vēl ilgāki maldījies, kad
Kāds kungs bija atdevis kādam vīram meža stūrīti. Vīrs tūlin uzcēla mazu būdiņu, ietaisīja mazajā stūrītī lauciņus un apsēja labību. Bet mazie lauciņi neienesa tikdaudz,
Senos laikos dzīvoja viens bagāts kungs, kas sadomāja uzcelt tādu pili, kādas vēl nekur pasaulē neesot. Pilī vajadzējis būt tik daudz istabu, kā bišu šūņos
Tēvam bija dēls, ko tas ļoti mīlēja, un tādēļ viņu arī skoloja pēc savas iespējas. Dēlam, lielākam paaugušam, vajadzēja atstāt tēva namu un doties platā
