Sīlis

Sīlis nopeļ ēdienu

Kad sīlis rudenī graudus paēdis, tad tas, izpaurējies uz labības gubām tupēdams, brēc: “Akots, akots!”

Pavasarī, kad nekā vairs nav uz laukiem ko knābāt, tas, vēl uz mēslu gubas uzmeties, priecīgi palielās: “Pankoks, pankoks!” Lasīt tālāk

Sīlis un žagata

Vārna tūlin sacījusi: “Kārt vainīgo!” Krauklis gan gribējis tikai cietumā bāzt, bet tā kā tiesas priekšnieka tai brīdī nebijis klāt, nosprieduši sīli kārt tur, kur ar sadraudzējušies Vāczemē.

Kad nu veduši projām, ceplītis gājis sīlim pakaļ un vienā gabalā žēlojies: “Sīli kārs, sīli kārs!” Lasīt tālāk

Sīlis nopeļ ēdienu

Sīlis rudenī, uz zirņu stirtas uztupies, saka: “Strunkuliņš, strunkuliņš!” bet pavasarī, uz mēslu gubas stāvēdams, saka: “Kukulītis, kukulītis!”

J. Rubenis Ērgļos

Sīlis nopeļ ēdienu

Rudeni sīlis, uz labības gubas uzmeties un vārpu mutē paņēmis, vēkšot: “Ēč, ēč!” [kas bērnu valodā nozīmē netīrumus]. Ziemu, kad bads jāmirst, uz ceļa sasalušu zirga strunkulu knābī saņēmis, viņš sakot: “Kukulītis, kukulītis!” Lasīt tālāk

Sīlis un žagata

Žagata, mēlnese, bij apsūdzējusi sīli. Veduši uz karātavām nabadziņu. Ceplītis gājis sīlim pakaļ un vienā gabalā žēlojies: “Sīli kārs, sīli kārs!”

Te piegadījies tiesas vīrs; tas teicis: “Ko tu, ceplīti, velti žēlojies? Ne sīli kārs, nekā! Vai nu traki! vienas bābas žagatas dēļ gudru vīru kārs! Kas nu žagatu nepazīst? Tā jau tik tāda netikle ir: skraida Vidzemes puišiem līdz. Lasīt tālāk

Sīlis slēpj vārnu

Reiz sīlis, ar miežiem krietnu dūšu saturējis, paņēmis miežu vārpu, gribēdams to citai reizei paglabāt. Viņš aiznesis to uz pļavu un nolicis uz cinatiņas zem padebess. Tad labi noskatījies un novērojies, kā padebess toreiz stāvējusi, aizskrejis projām. Lasīt tālāk