Sīlis nopeļ ēdienu
Kad sīlis rudenī graudus paēdis, tad tas, izpaurējies uz labības gubām tupēdams, brēc: “Akots, akots!” Pavasarī, kad nekā vairs nav uz laukiem ko knābāt, tas,
Kad sīlis rudenī graudus paēdis, tad tas, izpaurējies uz labības gubām tupēdams, brēc: “Akots, akots!” Pavasarī, kad nekā vairs nav uz laukiem ko knābāt, tas,
Sīlim, putnam, resna galva; teic, ka tam esot daudz prāta. Šis resngalvis vienreiz aizceļojis uz Vāczemi, kur saticies ar žagatu, un abi palikuši lielu lielie
Žagata, mēlnese, bij apsūdzējusi sīli. Veduši uz karātavām nabadziņu. Ceplītis gājis sīlim pakaļ un vienā gabalā žēlojies: “Sīli kārs, sīli kārs!” Te piegadījies tiesas vīrs;
Vārna tūlin sacījusi: “Kārt vainīgo!” Krauklis gan gribējis tikai cietumā bāzt, bet tā kā tiesas priekšnieka tai brīdī nebijis klāt, nosprieduši sīli kārt tur, kur
Reiz sīlis, ar miežiem krietnu dūšu saturējis, paņēmis miežu vārpu, gribēdams to citai reizei paglabāt. Viņš aiznesis to uz pļavu un nolicis uz cinatiņas zem
Rudeni sīlis, uz labības gubas uzmeties un vārpu mutē paņēmis, vēkšot: “Ēč, ēč!” [kas bērnu valodā nozīmē netīrumus]. Ziemu, kad bads jāmirst, uz ceļa sasalušu
Sīlis rudenī, uz zirņu stirtas uztupies, saka: “Strunkuliņš, strunkuliņš!” bet pavasarī, uz mēslu gubas stāvēdams, saka: “Kukulītis, kukulītis!” J. Rubenis Ērgļos
