Pūķa kāvējs ar suņiem
Vecam zaldātam gadījās reiz, ar draugiem satiekoties, stipri iedzerties, ka vairs tanī vakarā nespēja uz kazarmu aiziet, bet palika ceļmalā guļot. Par to nu nekāda
Vecam zaldātam gadījās reiz, ar draugiem satiekoties, stipri iedzerties, ka vairs tanī vakarā nespēja uz kazarmu aiziet, bet palika ceļmalā guļot. Par to nu nekāda
Saimniece aiznesa kaķi uz klēti, lai žurkas medītu. Pa brītiņam ierauga: skrien viena žurka. Tā tūliņ tai mugurā un ēd nost. Apēd, nu gribas dzert,
Reiz kungs gāja medīt. Pie mazas mājiņas nošāva zaķi un atdeva savam sunim, pieteikdams: “Pārnes un izvāri man azaidu!” Labi. Mājā suns sāka zaķim kājas
Reiz suns nozaga gaļas gabalu un stiepa prom, ko nagi nesa. Kaķis, to paredzējis, poš pakaļ sunim atņemt. Skrēja, skrēja abi divi, uzskrēja kalnā un
Suns gāš par laipu ar lielu gaļas kumāsu mutē. Ūdenī viņš redzēš savu pakrēsli un domāš, ka tas ir cits suns ar vēl lielāku gaļas
Aita ēdusi sienu ar gardu muti; bet suņam, to redzot, radusies skaudība. Viņš saktījies, skatījies, uzlēcis uz siena un aizdzinis aitu projām. No tā nu
Āzis gribēš līst caur sētu dārzā, bet iespiedies sētas caurumā. Daskrēš suns un sācis āzi plēst. Āzis nu sācis žēlīgā balsī lūgties: “Neplēs drēbu!”
Sunim bij ienācis prātā pašūpoties: lai kaza nākot līdz pie šūpolēm! Kazai tas Dieva dots. Suns nu iekāpa šūpolēs un kaza ar ragiem šūpoja, ka
Kaķis no suņa aizņēmies trīs vērdiņus, kurus nosacītā laikā apņēmies atdot. Bet kad tas nebijis atdevis, tad suņam neatlicies nekas cits, kā atprasīt savu naudu.
Kādam saimniekam bija uzticams suns. Visu mūžu tas bija viņam uzticīgi kalpojis, bet nu vecumdienās, kad tas nespēja vairāk kalpot, saimnieks to padzen. Suns ļoti
Kādam saimniekam bija vecs suns, kuram deva ēst tikai sakaltušas garozas. Reiz suns satikās ar vilku, sūdzēja tam savas bēdas. Vilks sacīja: “Klausies, es tev
Skopai saimniecei neviens nevarējis pa prātam izbēdāt: visus tā sunīja, lamāja un labprāt nevienam nedeva, ko tas bija pelnījis. Savam uzticamam sunim Krancim, kas sīkstules
Kādam saimniekam bija šādi gājēji: vilks Mežēns, govju gans; suns Kampējs, priekšpuisis; kaķis Incis, rijkuris; gailis Putniņš, māju pieraugs. Reiz gadījās, ka saimnieks kādā dienā
Vilks reiz prasīja kaķim, vai nezinot kādu skroderi, kas māk labus kažokus šūt? “Gribu likt šūt ziemai kažoku.” Kaķis aizveda vilku pie suņa un sacīja:
Reiz viens saimnieks izdzinis no mājas nespēcīgu suni, kas tam uzticami līdz pašam vecumam bija kalpojis. Suns aizgājis. Gabaliņu pagājis, ierauga: nāk izsalcis vilks. Vilks
Reiz suns ar lapsu sastrīdējās, kuram stiprāki draugi. Pēdīgi nosprieda izprovēt draugu spēku ar karu. Katrs var ņemt līdz divi karavīrus, bet kas tiks uzvarēts,
Lustiņš, iedams ganos, bija iedraudzējies ar vilku. Reiz Lustiņš saka: “Mums mājas būs kāzas.” “Es ar iešu”, vilks saka. “Kaulu graušana jau būs!” Lustiņš atbild.
Kādu reizi gājis suns Poģis uz mežu pastaigāties un saticis vilku. Vilks teicis: “Poģi, es tevi nokodīšu!” “Cik tad tev no manis būs? Atnāc labāk
