Dievs

Zvēri rok upi

Kad Dievs jau bīš visus zvērus radīš, tad viņš licis tiem rakt upi, lei būtu visiem ūdens ko dzert. Zaķis ar lapsu esot dzinuši pirmo stigu un kurmis ar āpšu rakuši pirmo vagu. Līdz ar zvērim esot strādāši arī putni, zivis un citi kustoņi. Lasīt tālāk

Žubīte

Žubīte lēkājusi pa ozolu zariem un ap ganu meitu; bet tā nedziedājusi un nedziedājusi. Te pienācis puisis, tas apķēris meitu un noskūpstījis. Ko nu gaidīt? Tūliņ čaukstējusi pakaļ, kā tiem tur skūpstoties atskanējis un projām skrienot apsolījusies. “Līdz, līdz, līdz pat rudenim Dievu teikšu!” Lasīt tālāk

Dumpis

Ūpis esot lielījies, kad viņš kliegšot, tad kalni plīsīšot. Tāda lielība Dievam nepatikusi, viņš aizliedzis ūpim virs zemes kliegt; ja gribot, lai tad iebāžot galvu dūņās un tad varot izkliegties. Lūk, tādēļ vēl šodien ūpis galvu grūžot dūņās, kad nodomājis vaidēt, tā vecie saka un tic. Lasīt tālāk

Dumpis (Botaurus stellaris)

Dumpis izmācījies ļoti dikti kliegt un lielījies, ka viņš kliegšot, tad zeme plīsīšot. Dievs tad atļāvis dumpam tik tad dūkt, ka viņš knāpi iebāzis dūņās. Dumpis nu ar tik tā vair kliedzot, bet tomēr viņa balsi varot dzirdēt par septiņām verstēm.

Suns ar kazu

Sunim bij ienācis prātā pašūpoties: lai kaza nākot līdz pie šūpolēm! Kazai tas Dieva dots. Suns nu iekāpa šūpolēs un kaza ar ragiem šūpoja, ka vējš vien gar acim skrēja. Bet tikām, tikām – pārtrūka striķis un par nelaimi suns pakārās. Lasīt tālāk

Pieguļnieks atsvabinās no vilka

Reiz vilks sūdzējies Dievam, ka trīs dienas neesot ēdis. Dievs apžēlodamies teicis, te netālu esot zirgi, lai ejot un apēdot to ķēvi ar lauko pieri. To sarunu noklausījies pieguļnieks, aizskrējis ātri pie ķēves un nosmērējis ķēvei balto laukumu uz pieres ar dūņām. Lasīt tālāk