Kalējs Reins
Vecos laikos dzīvoja kāds godīgs kalējs, Reins vārdā, kuru dievs bija svētījis ar lielu bērnu pulciņu un kuram tādēļ bija cītīgi jāstrādā, lai savējiem varētu
Vecos laikos dzīvoja kāds godīgs kalējs, Reins vārdā, kuru dievs bija svētījis ar lielu bērnu pulciņu un kuram tādēļ bija cītīgi jāstrādā, lai savējiem varētu
Nabadzītei pa lielceļu ejot, laiks pienāca un tā dzemdēja dvīnīšus, divas smukas meitiņas. Dievs kungs pavēlēja vienam eņģeļam, lai šis tūliņ ejot un māti nogalinājot.
Reiz viena meita gājusi pa ceļu. Pa priekšu gājis vecs vecis, kas tikko varējis pavazāt kājas. “Vecais tēv’, sēdi man kukurī!” teikusi meita, “es tevi
Reiz valdīja kāds ķēniņš pār lielu valsti, bet tam nebija neviena bērna. Ķēniņš un ķēniņiene par to bija ļoti noskumuši un lūdza Dievu, lai viņš
Viens vecīgs saimnieks apprecējis itin jaunu sievu. Bet ar laiku sieva šo par neko neturējusi: kā tikai kādu soli no mājām izkustējis, tūliņ saimniecei ģeķības
Kāds kungs bija atdevis kādam vīram meža stūrīti. Vīrs tūlin uzcēla mazu būdiņu, ietaisīja mazajā stūrītī lauciņus un apsēja labību. Bet mazie lauciņi neienesa tikdaudz,
Dievs sācis lemt cilvēkiem un kustoņiem mūža garumus: Pirmais nācis zirgs un Dievs šim sacījis: «Tev būs trīsdesmit gadu!» «Tas ir par daudz,» sacījis zirgs.
Pirmajos laikos, kad Dievs jau bija radījis debesi, zemi un visus citus radījumus, tas allaž staigāja pa zemes virsu, sarunādamies ar saviem radījumiem. Tā reiz,
Reiz dzīvoja divi brāļi kopā vienā mājā. Kaut gan viņi uzcītīgi strādāja, tomēr viņiem nekas nelaimējās. Un beidzot rādījās, ka viņi pat maizi nevarēs nopelnīt.
Reiz dzīvoja nabaga rokpelnis. Un kā jau nu katram rokpelnim šaura pārtika, tā arī šim: ko šodien nopelnījis, tas rītu jāapēd. Bet reiz rokpelnim uznāca
Vienam nabaga vīram bija ļoti daudz bērnu, un kad nu viņam vakar piedzimis vēl viens dēls, tad neviens vairs negrib viņam kūmās nākt. Kad visi
Citām reizēm dzīvoja viens bagāts 1ielskungs ar savu lielmāti. Lielskungs bija stiprs, sirdīgs kaŗavīrs, žēlīgs un mīlīgs un visādi teicams kungs, un lielmāte arī bija
Sen, vecos laikos pie saviem vecākiem dzīvoja viens dēls vārdā Īliņš. Viņš bija veselīgs un stiprs. Bet reiz viņš uzlīda rijas krāsns augšā un palika
Kad Dievs jau bīš visus zvērus radīš, tad viņš licis tiem rakt upi, lei būtu visiem ūdens ko dzert. Zaķis ar lapsu esot dzinuši pirmo
Dievs pavēlēja visiem ceļu taisīt, jo neviens pats nevarot iztikt bez ceļa. Visi strādāja, cik jaudāja, tikai kurmis un čūska nē. Kurmis nelīda no zemes
Iesākumā bija visi koki bez lapām, bet Dievam tas nepatika. Viņš apņēmās kokus ar lapām izpušķot un atļāva tiem izvēlēties, kādas katrs gribēja. Koki nu
Dumpis izmācījies ļoti dikti kliegt un lielījies, ka viņš kliegšot, tad zeme plīsīšot. Dievs tad atļāvis dumpam tik tad dūkt, ka viņš knāpi iebāzis dūņās.
Ūpis esot lielījies, kad viņš kliegšot, tad kalni plīsīšot. Tāda lielība Dievam nepatikusi, viņš aizliedzis ūpim virs zemes kliegt; ja gribot, lai tad iebāžot galvu
