Kāda saimniece katru vakaru aprausa uguni ar pelniem, lai līdz rītam neizdzistu jeb kāda dzirkstele neaiztaptu projām. Bet otrās mājās, tā saimniece daudzreiz spārdīja uguni ar kāju, ka dzirksteles vien stiepās un vakaros nekad neaprausa.
Lasīt tālākTāss un sveks
Tāsis (bērza miza) lielīdamies smēja sviķi: “Es esmu čakls un jautrs, bet tu tikai izkūpi vien!” “Labi, kaimiņ, labi! Ko ar tevi tiepšos? Noliksimies abi ceļa malā, tad dzirdēsim, kuru no mums ļaudis vairāk cildinās.” “Pareizi!” tāsis atteica un nu…
Lasīt tālākPupa, salms un ogle
Reiz pupa, salms un ogle nosprieduši reizot pa pasauli. Ceļodami tie nonākuši pie upītes. Bet kā nu tikt pāri? Salms tūlīt atradis padomu un, pārguldamies pāri pār upi, teicis, lai nu ogle ejot pāri. Ogle arī gājusi, bet tikko uzkāpusi…
Lasīt tālākStelles
Kad raunēniešu vēveri žigli auž, tad stelles saka: “Šķiņķi gaļas, klaipu maizes, — šķiņķi gaļas, klaipu maizes!” Lēni aužot: “Bads bijis, bads būs, — bads bijis, bads būs!”
Lasīt tālākRati
Seniem latviešiem nebija nekā, no kā taisīt ratu smērus. Viņi tos smērējuši ar saspiestām bekām. Tā smērēti rati esot dikti kaukuši. Izbraucot viņi sacījuši: “Kai byus, kai nabyus! Kai byus, kai nabyus!” Mājā pārbraucot viņi saukuši: “Kai beja, tai labi!…
Lasīt tālākRati, ragavas un zirgs
Vāģi lielījušies, ka šiem ziemu labāki, ragavas, ka šām vasaru labāki; bet zirgs teicis, ka šim tas pats posts vasaru kā ziemu.
Lasīt tālāk