Zelta oliņa
Dzeivuoja vecis i buoba. Jim beja raiba vistiņa. Tei nū-dēja zalta ūliņu. Vecis syta, syta šū ūliņu, bet nasasyta; buoba syta, syta – nasasyta. Srēja
Dzeivuoja vecis i buoba. Jim beja raiba vistiņa. Tei nū-dēja zalta ūliņu. Vecis syta, syta šū ūliņu, bet nasasyta; buoba syta, syta – nasasyta. Srēja
Kad uzsnieg pirmais sniegs, tad vistas nāk no kūts bēdādamās: “Visu ziemu kailām kājām! Visu ziemu kailām kājām!” Gailis dusmīgi atbild: “Kur es ņemšu pastalas?
Vista, no perekļa lēkdama, kliedz: “Man jāiet viscaur ziemu plikām, basām kājām! Man jāiet viscaur ziemu plikām, basām kājām!” Gailis, vistu izbārdams, saka: “Nu, kādas
Gailis saka: “Kristus dzima!” Vista prasa: “Kad, kad?” Pīle atbild: “Pēr(n), pēr(n)!”
Ziemas svētku naktī gailis dzied: “Kristus ir dzīīmis!” To dzirdot, vista prasa: “Kad, kad, kad?” Zoss, kas jau daudz ko saprot aplam, atbild: “Pēr, pēr
Pie kāda saimnieka dzīvoja runcis, kurš bijis liels kārumnieks, jo bez pelēm, ko noķēris klētī, dažu labu reizi apēdis arī šķiņķi un izlaizījis kreimu. Kādreiz,
Vista appirdusies un zeme sākusi degt. Gailis piegājis un sacījis, kadēļ zeme degot? Vista atbildējusi, šī esot par to vainīga. Gailis sacījis, nu vajagot bēgt!
