Vista

Zelta oliņa

Dzeivuoja vecis i buoba. Jim beja raiba vistiņa. Tei nū-dēja zalta ūliņu. Vecis syta, syta šū ūliņu, bet nasasyta; buoba syta, syta – nasasyta. Srēja pelīte un astīti dasadyura pi ūliņas. Tej nūkrita zemē un saduza. Vecis i buoba suoka rauduot. Vistiņa klukstādama soka: “Naraud’, vecit, naraud’ buoba: Es jums nūdešu ūtru [cytu] ūliņu, tik na zalta!” Lasīt tālāk

Gaiļa saruna ar vistu ziemā

Vista, no perekļa lēkdama, kliedz: “Man jāiet viscaur ziemu plikām, basām kājām!

Man jāiet viscaur ziemu plikām, basām kājām!” Gailis, vistu izbārdams, saka: “Nu, kādas tad man tās pastalas! Nu, kādas tad man tās pastalas!”

Gaiļa saruna ar vistu ziemā

Kad uzsnieg pirmais sniegs, tad vistas nāk no kūts bēdādamās: “Visu ziemu kailām kājām!

Visu ziemu kailām kājām!” Gailis dusmīgi atbild: “Kur es ņemšu pastalas? Kur es ņemšu pastalas?” Lasīt tālāk

Lopu saruna ziemas svētkos

Ziemas svētku naktī gailis dzied: “Kristus ir dzīīmis!” To dzirdot, vista prasa: “Kad, kad, kad?” Zoss, kas jau daudz ko saprot aplam, atbild: “Pēr, pēr pēr!” Lasīt tālāk

Zvēri iet grēkus sūdzēt un iekrīt bedrē

Pie kāda saimnieka dzīvoja runcis, kurš bijis liels kārumnieks, jo bez pelēm, ko noķēris klētī, dažu labu reizi apēdis arī šķiņķi un izlaizījis kreimu. Kādreiz, kad atkal bijis izlaizījis kreimu, saimniece viņu krietni ar stibu pamielojusi. Runcis domājis, nu gan laikam grēku būšot par daudz, kad arī saimniece to sākot sist, tagad jāejot tos izsūdzēt, tad varēšot dzīvot atkal pa vecam. Lasīt tālāk