Vienam kungam bijis gailis, kas skraidījis apkārt un nemaz pie vistām nestāvējis. Tad kungs viņu padzinis. Nu viņš gājis pa lielu mežu un saticies vilku. Vilks vaicājis: “Kūmiņ, kur tad tu iesi?” “Iešu pie aitām!” Vai nepaņemsi mani arī līdz?” “Kāpēc ne? Ieplētīšu šnābli, ielieni rīklē!” Labi. Pagājis atkal gabalu, saticies lāci. Lācis tāpat vaicājis. Gailis atbild: “Iešu pie medus stropa!” Lai ņemot viņu arī līdz. “Kāpēc ne? Ieplētīšu šnābli, ielieni rīklēl” Pagājis atkal gabalu, saticis lapsu; tai teicis, ka iešot pie zosim. Paņēmis lapsu lai līdz, aizgājis uz vienu ķēniņa pili un dziedājis: “Mana pakaļa gudrāka, nekā ķēniņa galva!” (Beigums līdzīgs citiem variantiem.)
J.Eiķe Līvbērzē, A. Bīlenšteina krājumā