Putni māca balodim ligzdu darīt
Iesākumā balodis olas dējis zemē. Bet lapsa vienreiz izēdusi olas. Par to balodis briesmīgi sūdzējies: “Puspūru olu piedēju! – tukš!” Un tā viņš vēl šodien
Iesākumā balodis olas dējis zemē. Bet lapsa vienreiz izēdusi olas. Par to balodis briesmīgi sūdzējies: “Puspūru olu piedēju! – tukš!” Un tā viņš vēl šodien
Balodis nolaidies pie māju durvim, kur saimnieks ragavas taisījis. Pašu laiku arī kaimiņš ienācis pagalmā saimnieku kūmās aicināt. Kaimiņš padevis dievpalīgu un teicis: “Kūm, kūm,
Balūdis ar zvirbuli sasarunuoja, kūpā padareiškus olu. Padarēja olu un suoka dzert. Izdzēre jī pa vīnam māram, izdzēre pa ūtram un pa trešam. Bolūdis, kai
Iesākumā balodis olas dējis zemē. Bet lapsa vienreiz izēdusi olas. Par to balodis briesmīgi sūdzējies (sūkājies): “Puspūru pautu piedēju! puspūru pautu piedēju – tukš!” Un
Kad Dievs bija visus kustoņus radījis, tad katrs kustonis taisīja sev migu un katrs putns darīja lizdu. Tikai balodis un vista neprata perēkli taisīt. Viņi
Reiz balodis nogāja pie strazda mācīties lizdu taisīt. Strazds bija šinī lietā liels meistars. Viņš sāka taisīt smuku lizdu. Balodis sekoja viņa darbam ar lielu
Balodis nemācējis pērkli taisīt, bet pelēkais strazds gribējis viņu pamācīt. Kad nu strazds bijis salicis vajadzīgos žagariņus pērkļa iegrozīšanai, tad pieskrējis arī balodis un teicis:
Pelēkais strazds esot mācījis balodim pērkli taisīt, teikdams: “Papriekšu lieci kociņus krustim un tad smalkus žagarus virsū!” Bet balodis bijis nepacietīgs – saucis: “Protu, protu!”
Balodis gribējis iemācīties lizdu taisīt. Nolaidies pie žagatas un lūdzies, lai pamācot. Žagata rādījusi, rādījusi, bet nebijis lizds ne labi pusē – šis iesaucies: “Protu,
Balodis esot agrāki zemē taisīš pērkli un dēš daudz olu; bet nu reiz lapsa izēdusi viņa olas. Vēl tagad balodis lieloties un žēlojoties: “Puspūru pautu
