Kalējs Reins
Vecos laikos dzīvoja kāds godīgs kalējs, Reins vārdā, kuru dievs bija svētījis ar lielu bērnu pulciņu un kuram tādēļ bija cītīgi jāstrādā, lai savējiem varētu
Vecos laikos dzīvoja kāds godīgs kalējs, Reins vārdā, kuru dievs bija svētījis ar lielu bērnu pulciņu un kuram tādēļ bija cītīgi jāstrādā, lai savējiem varētu
Dzīvoja sirms vecītis. Reiz aukstā ziemā viņš brauca uz mežu pēc malkas. Vecītim iegribējās aizdegt pīpīti. Cikām viņš azotē meklēja pīpi, tabaku un šķiltavas, tikām
Varde, satikusi no rīta gaili, dod tam labu rītu: “Labrīt! augstu dziedātājs.” Gailis atbild: “Labrīt, labrīt! augstu lēkātāja.” Varde it priecīga iesaucās: “Redz, prot arī
Gailis, uz sētas tupēdams, redzēja pīli gāzelēdamies ejam uz dīķi. Viņš, gribēdams pīli izzobot, lēca no sētas zemē, gāja tai lepni blakām un uzpūties sacīja:
Gailis noskatījies, ka pīle lēni un smagi čāpojusi uz ezermalu. Par to nu viņš pīli piezobojis sacīdams: “Tu nu gan, kā redzams, dancot nemaz neesi
Gailis satiek lāci un vaicā: “Kur iedams?” “Eimu galu meklēt.” “Ai, lācīti, labāk tevi dzīvu norīšu.” “Rij!” Un gailis norija lāci. Velāk satiek vilku un
Viens pirknieks tura gaili, bet nemaz nedod viņam ēst. Reiz gailis saņemas un iet pats ēst meklēt. Uz ceļa gailis satiek lāci. Lācis prasa: “Gailīti,
Vienam kungam bijis gailis, kas skraidījis apkārt un nemaz pie vistām nestāvējis. Tad kungs viņu padzinis. Nu viņš gājis pa lielu mežu un saticies vilku.
Gailītis ar vistiņu bija aizgājuši riekstot. Gailītis uzkāpa legzdā, pašā galotnē; vistiņa palika apakšā gaidīt, Gailītis norauj vienu riekstu – nosviež zemē, norauj otru –
Kad uzsnieg pirmais sniegs, tad vistas nāk no kūts bēdādamās: “Visu ziemu kailām kājām! Visu ziemu kailām kājām!” Gailis dusmīgi atbild: “Kur es ņemšu pastalas?
Lapsa, noķērusi gaili, nes mutē. Meita kliedz: “Are,1apsa nes gaili, nes gaili” Gailis saka lapsai: “Mulķe, atsaki meitai: vai tev kāda daļa, ka lapsa nes
Diži vecos laikos vienam saimniekam auga gailis, tas paauga tik liels, kā pirte. Nu to var domāt, ko tas līdz paaugt būs apēdis un ko
Tāļā zemē reiz dzīvoja vienās mājās veca sieviņa. Un tai bija gailītis; to iesaukuse par Papu. Vienreiz viņa pasauca Papu istabā, un iedeva ēst. Kamēr
Gailis saka: “Kristus dzima!” Vista prasa: “Kad, kad?” Pīle atbild: “Pēr(n), pēr(n)!”
Ziemas svētku naktī gailis dzied: “Kristus ir dzīīmis!” To dzirdot, vista prasa: “Kad, kad, kad?” Zoss, kas jau daudz ko saprot aplam, atbild: “Pēr, pēr
Reiz āzis, auns, zostēviņš, gailis un kaķis kopā gājuši pastagāties; bet mežā tiem uzbrukuse nakts. Nu visi nosprieduši būdiņu celt. Āzis apņēmies saviem ragiem baļķus
Kādu reizi āzis, gailis un zosu tēviņš izgājuši no mājām laimes meklēt. Te pienācis vakars un viņi uzgājuši mežā mājiņu, kur apmetušies par nakti. Āzis
Reiz vērsis visus mājas kustoņus saaicināja kūti būvēt. Visi arī sanāca. Bet kad sāka būvēt, tad cits pēc cita aizgāja, jo darbs bija grūts. Nu
