Vecīša cimdiņš
Dzīvoja sirms vecītis. Reiz aukstā ziemā viņš brauca uz mežu pēc malkas. Vecītim iegribējās aizdegt pīpīti. Cikām viņš azotē meklēja pīpi, tabaku un šķiltavas, tikām
Dzīvoja sirms vecītis. Reiz aukstā ziemā viņš brauca uz mežu pēc malkas. Vecītim iegribējās aizdegt pīpīti. Cikām viņš azotē meklēja pīpi, tabaku un šķiltavas, tikām
Reiz lapsa satikās mežā ar zaķi, un abi divi bija izsalkuši. Te zaķis ierauga, ka iet viens vīrs pa ceļu un nes lielu gabalu gaļas.
Zaķis bēdājies, ka viņam no visiem bailes un no viņa neviens nebīstoties. Savās bailēs tas skrējis uz upi slīcināties. Skrējis caur aitu pūli. Aitas izbijušās,
Reiz dzīvoja vecs vīriņš, kas pelnīja savu maizi, abras taisot. Bet gadījās, ka reiz vīriņam aptrūkās darba un maizes. Par laimi, kaimiņu saimnieks teicis, lai
Tas bijis vecu vecos laikos, kad ļaudis tikko iemācījušies art zemi. Reiz viens arājs aizgājis art. Nezin no kurienes ieradušies vilks, zaķis un dundurs un
Ezis sarunājās ar savu brāli, otru ezi, zaķi piejokot. Mežmalā bija dziļš grāvis; abi eži nostājās viens vienā grāvja galā, otrs otrā un tad tas
Ezis un zaķis salīguši sava starpā, ka tas, kas ātrāki noskries līdz norunātai vietai, dabūs no uzvarētā viņa spalvu. Ezis, apzinādamies savu nespēcību tanī ziņā,
Reiz lapsa satikās mežā ar zaķi, un abi divi bija izsalkuši. Te zaķis ierauga, ka iet viens vīrs pa ceļu un nes lielu gabalu gaļas.
Kāds zaķis, cilvēka drēbēs apģērbies, aizgāja uz pilsētu un nopirka plinti. Mājā nākdams, iegriezās krogā savu ieroci pielādēt. Lādēdams viņš skatās pa logu un ierauga
Zaķis, ar vilku pa mežu staigādams, prasīja: “Diezin, kā es varētu cilvēka kājas dabūt?” Vilks atteica: “Izej mežam cauri, tur tu redzēsi vienas mājas; mājās
Vienreiz zaķis skrēja caur mājām. Suns, pie loga tupēdams, ieraudzīja zaķi, nolēca no loga, noķēra zaķi un ienesa saimniekam, lai izcepot pusdienai. Saimnieks cepa zaķi,
Reiz bija gudra lapsa; tā apģērbas cilvēka drēbēs un gāja nabagot. Kādu vakaru viņa ienāca vienās majās un lūdza nakts-mājas, ko arī dabūn. Bet saimnieki
Kādreiz dzīvojis viens ļoti nabags vīriņš, tas uztaisījis abriņu un nesis to uz pilsētu pārdot. Tam bijis jāiet caur mežu, mežā drīz satumsis un tam
Vienai saimniecei bija sivēns. Un tas vairs negribēja ilgāki pie viņas dzīvot, jo dodot par daudz maz ēst. Tad sivēns ņēmās, aizbēga uz mežu, uzcēla
Zaķis lielījies, ka salna viņam nekā nevarot padarīt, salna akar sacīsi, ka viņa šo nosaldēšot. Tā nu abi noderēši un sākuši spēkoties. Salna nākusi ar
Zaķis salīdzis reiz ar salu, kurš ātrāki teikšot, ka diezgan; kurš ilgāki varēšot izturēt? Salis ļoti dikti, bet zaķis tikai aizvien teicis, ka esot dikti,
Kādreiz zaķis teicis aukstumam, ka tas šim nekā nevarot padarīt. Aukstums par to sadusmojies un palicis tik stiprs, ka pat cilvēki nosaluši. Zaķis nodomājis skrejot
ienreiz bija zaķis. Tas bija viens pats pasaulē. Viņš arvienu mežos dzīvoja un nekad negāja uz laukiem. Šim zaķim bija zelta kājas un sudraba ādiņa.
