Meža zvēri

Vilku māte māca bērnus

Vilku mate māocījusi dēlu, lai skaitot pātarus. Dēls atbildējis, ka nemākot. Vilku māte prasījusi, ko tad šis mākot? Jaunais vilks atbildējis: “Jēruļi, kazuļi, tie mani pātari.”

Piezīme. Šī pasaka mums atgādina pazīstamo tautas dziesmu: Lasīt tālāk

Lācis un pele

Lācis, savā migā gulēdams, reiz saķēris vienu nebēdīgu peli. Pele nu sākusi dikti lūgties, lai palaižot šo vaļā, nelaimes gadījumā šī arī viņam palīdzēšot.

Par tādu palīdzību lācis pasmējies un palaidis peli vaļā. Reiz lācis iekritis ķērāju cilpās un nekā vairs neticis vaļā, lai rāvies, kā raudamies. Lasīt tālāk

Vilks un dzērve

Vilks nokodis jēru un, ātri ēzdams viņa galu, aizrijies. Viņš nu apsolīš tam lielu maksu, kas šim to kaulu no kakla izraušot. Dzērve to dabūsi dzirdēt un apņēmusies vilku glābt.

Vilks atplētis savu kaklu un dzērve ar savu garo knāpi izvilkusi kaulu. Kad nu dzērve prasīsi apsolītās maksas, tad vilks tik to izsmēš un sacīš: Lasīt tālāk

Nelaimīgais zaķis

ienreiz bija zaķis. Tas bija viens pats pasaulē. Viņš arvienu mežos dzīvoja un nekad negāja uz laukiem. Šim zaķim bija zelta kājas un sudraba ādiņa.

Reiz zaķis satika vecu sieviņu. Tā teica uz zaķīti: “Nāc man līdz, tur būs zaļa zālīte, brangas ēciņas.” Lasīt tālāk

Sala derības ar zaķi

Kādreiz zaķis teicis aukstumam, ka tas šim nekā nevarot padarīt. Aukstums par to sadusmojies un palicis tik stiprs, ka pat cilvēki nosaluši.

Zaķis nodomājis skrejot sasildīties un tādēļ skrējis, cik vien jaudājis; bet aukstums palicis vēl arvien stiprāks, tā ka pēdīgi zaķis, par siekstu lecot, palicis stīvs un turpat guļam. Lasīt tālāk

Kas bailīgāks par zaķi

Agrāk mežos bija daudz zaķu, bet viņi arvien tika stipri vajāti. Reiz viņi sapulcējušies nosprieduši, ka iešot slīcināties, jo no visiem viņiem jābaidoties un visi tos vajājot.

Tad viņi salasījušies lielā pūlī un visi gājuši uz vienu dīķi. Kad nonākuši līdz dīķim, tur no krasta zālēm izlekusi viena varde un ielekusi ūdenī. Lasīt tālāk