Lopu saruna pirmo reiz ganos
Vienam saimniekam bijis ļoti daudz aitu, bet barības pamaz. Tāpēc katru pavasari, tiklīdz maza maza zālīte parādījusies, jau aitas laiduši laukā. Lielās aitas jau zinājušas,
Vienam saimniekam bijis ļoti daudz aitu, bet barības pamaz. Tāpēc katru pavasari, tiklīdz maza maza zālīte parādījusies, jau aitas laiduši laukā. Lielās aitas jau zinājušas,
Pi vīna saiminīka kalpuova vacs zyrgs, jis aiz sava vacuma naspēja vairs struoduot Saiminīks nagribēja viņa barūt un padzyna viņu nu sātas. Viņu dzeidams, saiminīks
Senāk, kad vilki pulku bijuši, varējuši dažreiz avis dabūt no tiem uz pusēm. Tā reiz viens saimnieks aris un ieraudzījis vilku ar avi mutē. Saimnieks
Reiz vienam saimniekam bijis slinks ērzelis, un saimnieks viņu arvien sitis. Vienā dienā ērzelis nodomājis aizbēgt no saimnieka, un tā arī izdarījis. Ejot pa ceļu,
Kādam saimniekam bija uzticams suns. Visu mūžu tas bija viņam uzticīgi kalpojis, bet nu vecumdienās, kad tas nespēja vairāk kalpot, saimnieks to padzen. Suns ļoti
Citreiz dzīvojis vecs muzikants pie viena saimnieka. Bet vienu dienu saimnieks muzikantu padzinis tādēļ ka nav spējis vairs strādāt. Nekā darīt, vecais muzikants paņēmis savu
Lācis izkāpis saimniekam bites un saimnieks par to lāci izrāmījis. Šis solījies saimniekam savas sāpes atdarīt. Pēc kāda laika abi atkal salabījušies: lācis saimniekam neatriebsies,
Saimnieks brauca pilsētā un satiek lāci. Lācis saka: “Es tevi nomaitāšu!” “Nemaitā vis mani, došu tev cūku ieēsties.” Labi, lai tad rītu atsūtot. Rītā saimnieka
Reiz kāds saimnieks iet caur lielu mežu un ierauga zalti iesprū-dušu akmeņu starpā. Zaltis žēli lūdzās saimnieku, lai jel viņu at-pestot, ko šis arī izdara.
Viens saimnieka dēls gribēja kāzas taisīt un ielika vērsi, vepri, avinu un gaili barot. Kādreiz avins sacīja: “Mīļi brālīši! mūs jau laikam kaus, tādēļ bēgsim
Citu reiz bijis kādam saimniekam vepris. Saimnieks kopa vepri ļoti maz, un maz par to bēdāja. Vepris, redzēdams, ka pusbadā un aukstumā jādzīvo, atstāja savu
ienreiz bija zaķis. Tas bija viens pats pasaulē. Viņš arvienu mežos dzīvoja un nekad negāja uz laukiem. Šim zaķim bija zelta kājas un sudraba ādiņa.
Kādam saimniekam bija vecs suns, kuram deva ēst tikai sakaltušas garozas. Reiz suns satikās ar vilku, sūdzēja tam savas bēdas. Vilks sacīja: “Klausies, es tev
Vienam saimniekam bija liels suns Balčus. Vienreiz meža malā rudzus pļaujot, Balčus bija saimniekam līdz, skraidīja tur. Te atkūlās vilks, sacīdams: “Balču, brāl, es tevi
Vienam saimniekam bijis vecs suns, kurš pa mežu skraidīdams, bieži saticies ar vienu vilku un pēdīgi ar to iedraudzējies. Kad nu reiz suņa saimnieka mājā
