Viens vecīgs saimnieks apprecējis itin jaunu sievu. Bet ar laiku sieva šo par neko neturējusi: kā tikai kādu soli no mājām izkustējis, tūliņ saimniecei ģeķības prātā: saaicinājusi šādus, tādus trakuļus un aicinājusi un dzīvojusi, jāsaka, kā pašai patīkas. Reiz saimnieks aizgājis medīt un mežā ieraudzījis pie ugunskura baltu vecīti sildāmies. Padevis labdienu un sācis tērzēt. Beidzot vecītis prasījis: “Nu, saki, kā tev dzīvē labi sviežas?”
“Kā nu sviežas? Nekas jau nieks nekaiš: apprecēju jaunu sievu, vakar apsēju laukus, ko vairāk.”
“Ak tā! Tad jaunu sievu precēji. Bet vai zini arī, par ko tevi sieva tura?”
“Nē!”
“Še nu tev, tā tad vīrs! Tā jau domāju! Nu, tad nogulies drusku pie zemes, parādīšu, par ko viņa tevi tura.”
Saimnieks negribējis, negribējis gulties; bet vecais uzstājis: “Guli, guli! Ļaunums jau nepielips, nē!”
Beidzot licies garšļaukus, un re, kas nu par jokiem: palicis par āzi.
“Lūk, par āzi sieva tevi tura! Vai nu saproti, kā tas iet kādreiz? Bet nekas – es tev izlīdzēšu. Nāci tikai man līdz un nebaidies nemaz.”
Gājis līdz: vecis pa priekšu, šis pakaļ. Un ko domāt? Vecais taisni pārvedis savu āzi pie jaunās saimnieces istabā. Tagad āzis tikai pirmo reizi atjēdzies, ko labā saimniece īsti dara, kamēr vīrs ārpus sētas: cepusi, ače, gaļu, nesusi medu un dzīvojusi ar šādiem, tādiem diedelniekiem. Vecais, zināms, nabagu teikdamies, dabūjis arī savu tiesiņu iebaudīt; bet āzi, to iztriekusi pa durvīm. Beidzot vecais, tā kā lūgdamies, prasījis: vai tādā prieku dienā nevarot viņa āzim arī ko atmest – esot izsalcis bez jēgas.
“Jā, jā, kur ķipītis? Tūliņ!”
Un nu iesmēlusi tādas samazgas arī āzim. To vecais nevarējis vairs paciest, ka šim durvju priekšā samazgas jābauda; tūdaļ izsteidzās laukā, teikdams: “Gāz, āzi; ar ragiem ķipīti augšpēdu – neēd! Lec, āzi, istabā diedelniekus aizbadīt un samazgā ar ragiem sievai labi to trekno muguru!”
Tūdaļ āzis izšķaidījis pa istabu brammaņus uz visām debesu pusēm un sievu pārmācījis ar ragiem vien, ar ragiem vien. Sieva palikusi brēcam; bet šie abi aizgājuši uz mežu atpakaļ pie ugunskura. Tur vecais atkal pacēlis ragaini cilvēku kārtā un tad pats ar visu uguni nozudis kā miglā. (Vecais bijis Dievs)
Vīrs pārgājis mājā un nelicies ne zinot. Bet sieva pretim: “Ko tu atstāji mani vienu – tās briesmas! – te sanāca tādi veči ar kazām – tik tik nenobendēja mani. Redzi, kāda mana mugura zila.”
Vīrs smējies: “Lai mugura, kur mugura; lai tie veči, kur tie veči, bet kā ar tiem jaunajiem?”
“Kādiem jauniem?”
“Nu, tiem, kurus es izšķaidīju ar ragiem?”
“Kādiem ragiem?”
“Āžu ragiem, muļķīgā! Āre, kur nu nevainīga, nekā nezin. Vadzi! klausies! saki tagad īsi: vai gribi mana sieva būt, jeb diedelnieku apsmieklis?”
Ak tu žēlīgais! Sāks šī pinkstēt un lūgties. Nebūšot nekad tā vairs darīt, būšot labākais cilvēks, labākā sieva un kā nekā. Piedevis arī un patiesi: tagad dzīvojuši kā baloži, tik labi.