Vecais velns nosūtījis mazo velnu uz zemi un pavēlējis tam, lai kārdina cilvēkus. Kurš piesaucot velna vārdu, to lai pie- rakstot.
Mazais velns izstaigājies pa pasauli un nekā nevarējis iedomāties, kā cilvēkus kārdināt. Bijis jau ap launaga laiku. Velns pamanījis arāju. Krūmos bijusi pakārta arāja jaka un ķešā maizes gabaliņš. Velns izzadzis maizes gabaliņu, apēdis to un ķešu, kurā maize bijusi, piedirsis. Pēc tam velns paslēpies krūmos un gaidījis arāju, kad tas nāks launagu ēst.
Atnācis arājs. Paņēmis svārkus, bāzis roku ķešā un izrāvis to atkal. Roka bijusi noķēzīta. Arājs nospļāvies, aizgājis uz avotiņu, nomazgājis roku, brīdi atpūties, tas sācis atkal art.
Velns vakarā aizgājis pie vecā velna. Vecais velns prasījis, ko šis darījis. Velns stāstījis. Vecais velns briesmīgi noskaities un pavēlējis tūliņ iet atpakaļ un atkalpot arājam.
Atgriezies velns pasaulē un aizgājis pie arāja darbu prasīt. Arāju viņš sastapis savā mājiņā. Viņš bijis mājiņas saimnieks. Saimnieks negribējis velnu par strādnieku pieņemt, jo neesot vairs lāga ne pašam, ne zirgam ko ēst, kur nu šis vēl naudu ņemšot. Bet velns uzstājas, lai tik ņemot, algas šim nevajagot. Beidzot saimnieks bijis ar mieru un velns palicis pie saimnieka par puisi.
Otrā dienā saimnieks sūtījis velnu uz mežu pēc malkas. Saimnieks velnam pieteicis, lai tik liela vezumu neliekot, jo zirgs esot švaks. Velns aizbraucis.
Velns iebraucis mežā un uzgāzis uz vāģiem milzīgu ozolu ar visām saknēm, Velns piepalīdzējis ar rokām un zirgs gājis, kā pa brīnumu, ar visu milzīgo ozolu ka nokūpējis vien. Uz ceļa velns saticis lielkungu, kurš braucis varenā karietē ar diviem brangiem meļļiem priekšā. Lielkungs izbrīnījies skatījies uz savādo braucēju un viņa milzīgo vezumu. Tad lielkungs licis kučieram apturēt zirgus un prasījis velnam, vai šis negribot savu brīnumzirgu pārdot.
Nē, zirgu velns pārdot nevarot, bet mainīt ar abiem lielkunga meļļiem gan varot. Beidzot vienojušies, ka lielkungs velnam dos savus abus meļlus un vēl simtu dukātu. Izmainījuši un pārjūguši. Velns vēl pieteicis kučieram, ka viņa brīnumzirgs klausot tikai pēc trešā sitiena, tad godbijīgi no lielkunga atsveicinājies, uzšāvis ar pātagu meļļiem, un aizlicis, ka nokūpējis vien.
Velns iebraucis sētā ar abiem meļļiem, atdevis tos saimniekam un arī saini ar simts dukātiem. Pēc tam velns aizsteidzies atpakaļ uz to vietu, kur lielkungs palicis ar savu jauno brīnumzirgu. Velns lielkunga tuvumā noslēpies.
Kučiers sitis jaunam zirgam pirmo reizi – tas ne ausu nepakustinājis. Sitis otrreiz – tāpat; sitis trešo reiz – zirgs drusku pakustinājis asti, it kā no dunduriem gainīdamies. Sitis ceturto – nekā, zirgs nekustējies ne no vietas.
Lielkungs sācis kliegt un lamāties, lai tak braucot. Kučiers sācis ar pātagu zeltīt jauno brīnumzirgu bez žēlastības.
Zirgs mēģinājis smago karieti pakustināt, bet kur tad! Tas gnīda jau nebijis smagās karietes vilcējs. Arī lielkungs vairs nenocieties, izlēcis no karietes un ar kūju sācis zirgam sist. Dusmās viņš kliedzis: “Velns, sātans! Vai kustēsi?!”
Tā jau tik velnam vajadzējis. Viņš pierakstījis lielkunga vārdu. Kad vakarā velns aizgājis pie vecā velna un visu tam izstāstījis, vecais velns bijis bez gala priecīgs.
Bet saimnieks dzīvojot vēl šodien. Naudas un mantas tam esot papilnam.
H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, Smiltenes pag.