Saimnieks ved zosis pārdot. Ceļā izskrien kungs, saimnieku mēdīdams:
«Vai dzirdi, Zoslenīca, – cik maksā tavs vezums?»
«Tik, cik tu pats!» saimnieks atbild. Kungs par to rupjo vārdu pasauc vagāru palīgā un iecērt pliķi.
Paldies! Tas viens pliķis atnesīs tev trīs pliķus – piemini! Tagad, zināms, man nav vaļas.»
Pēc laba laika dzird: tam pašam kungam vajagot namdari – jaunas kūtis celt. Saimnieks – pārģērbies – aiziet par namdari piedāvāties. Labi. Vēl tai pašā dienā kungs ar namdari aiziet mežā kokus zīmēt. Namdaris saka:
«Tas koks tik un tik resns!»
Kungs tiepjas:
«Nē, viņš tik un tik resns!»
«Vai atkal Zoslenīcu apmuļķināsi? Še mācība! – tas pirmais pliķis.»
Kungs pārskrien mājā – vaigs itin sarkans. Lai braucot ārstam pakaļ! Bet tamēr saimnieks nodzinis bārdu un pārģērbies, ienāk muižā par gudrāko ārstu šinī gabalā.
Jā, jā, tas esot labi – kungs priecājas. Lai paskatoties, kas tam vaigam par nelaimi.
«Kas nu par nelaimi? Jāiekurina pirts, būs labi,» ārsts mierina.
Pirtī ārsts liek slimajam lāvā kāpt sutināties, bet šis tiepjas: kas ar tādu vaigu varot karstumu panest?
«Tad tu gribēsi gudrāks būt! Ače, otrs pliķis no Zoslenīcas.»
Ak tu žēlīgais! Šis tīri traks izskrien no pirts:
«Simt rubļu nieka nauda tam, kas Zoslenīcu noķers!»
Nu jūdz zirgus, nu skrien pakaļ, arī kungs pats sēžas ratos un liek kučierim braukt. Bet Zoslenīca, turpat krūmos paslēpies, gaida smaidīdams. Līdzko kunga zirgi tuvumā, šis krūmos pilnā kaklā:
«Āre, Zoslenīca pa viņu pusi grib izlobt.»
Kučieris no buka zemē un prom uz to pusi, jo domā: kāds ķērājs krūmos iesaucies. Bet Zoslenīca tamēr kungam klāt:
«Ače, trešais pliķis! Ko es teicu: trīs reizes būs.»