Pa nakti velli top izsūtīti, lai tie cilvēkus ieved kārdināšanā un grēkos. Tā arī kādā naktī jauns vellēns tapa izsūtīts. Šis, neko neizdarījis, nedrīkstēja griezties atpakaļ. Rītā meža sargs iegājis mežā un, to ieraudzījis, dzina prom. Tas arī aizgājis un aiztupies aiz kārklu cera, kurš tūliņ nokaltis. Te viens arājs aris un vellēns to nemaz netraucējis. Atnāca pusdienas laiks, zemnieks gribēja ēst, bet apdomājies sacīja: “Neēdīšu vis, jo pēdējais maizes gabals kulītē!”
Kad zemnieks sāka art, tad vellēns viņam nozaga kulīti un maizi apēda. Vakarā zemnieks gribēja iet uz māju un ņemt kulīti, bet tās vairs nebija. Zemnieks vis nelādēja, bet sacīja “Lai ņem, kam gribas!”
Vellēns, mājās pārgājis, stāstīja ko izdomājis, bet Belcebūbs tam tā spēris pa galvu, ka tas deviņas asis dziļi ielīdis mūrī. Raganas to izvilka un veda Belcebūbam priekšā, kas tam pavēlēja ievest to zemnieku grēkos, kuram nozadzis maizi. Tā nu vellēns pie zemnieka par ceļotāju nogājis un lūdza viņam naktsmāju.
Nākošā rītā viņš saderēja pie zemnieka par puisi. Pavasarā tas sacīja, lai sējot tikai kalnos vien, jo nākšot šogad daudz lietus. Tā arī notika – un zemniekam bija labības diezgan.
Nākošā gadā viņš lika sēt visās ielejās, jo būšot sauss gads. Zemnieks tā darīja un tam auga ļoti laba labība. Kad tā trīs gadi bija pagājuši, tad puisis lūdza, lai atļaujot viņam skurstenī gulēt, kas tam arī tika atļauts. Trešā naktī tas runāja uz raganām, kā to zemnieku varētu grēkos ievilkt un pievilt. Te skurstenis juka un viss raganu pulks izjuka.
Otrā rītā tas prasīja no zemnieka labību un vaļu darīt, ko grib. Tad vellēns ņēma un vārīja un maisīja un salēja kubulos, lai rūgstot. Pēc tam viņš deva zemniekam no tā vienu glāzi iedzert. Saimnieks sacīja, ka smeķējot labi un prasīja pēc otras, trešās, kamēr kā lācis rāpās pa zemi. Tā viņš ieveda zemnieku dzeršanas grēkā.
Kad vellēns nonāca ellē, tad velns viņu iecēla par stārastu un atvēlēja tam visas tās dvēseles, kas dzeršanas dēļ nāk ellē.
(A. 362). Etn. II. 1892, 112(l). LP, VII, I, 800.