Bija divi kaimiņi: viens bagāts, otrs nabags. Bagātam bija pulka naudas, nabagam – nenieka. Vienreiz svētdienas vakaru nabags staigāja gar laukiem un ieraudzīja bagātā laukā vienu pļaujam. Piegāja klāt un prasīja:
«Kā tad tu svētā dienā strādā? Kas tu tāds esi?»
«Esmu bagātā saimnieka Laima, un man viņam jāiepļauj svētība, iekams viņš pats vēl nav pļāvis.»
«Nu, ja tu esi Laima, kāpēc tad pie manis nemaz nenāc svētību iepļaut?»
«Pie tevis nevaru iet, tev nav lemts par zemes kopēju būt – sāc tirgoties, tad paliksi bagāts. Mājās tavai saimniecei ir strīpaini lindraki, sāc tos jau pārdot – un tā arvienu, arvienu, kamēr paliksi bagāts.»
Labi, saimnieks tā darīja un, skat, īsā laikā palika tik bagāts, ka nauda bija jāmērī ar sieku. Bet, par nelaimi, nebija iegādājis vēl sieku, tādēļ aizsūtīja turpat pie bagātā kaimiņa, lai aizdodot uz īsu brīdi savu sieku.
Bet bagātais domāja: «Ko tad šis gan jel mērīs?» – un, gribēdams izdibināt, iespiedis sieka dibinā piķi.
Šis, izmērījis savu naudu, atsūtīja sieku atpakaļ. Bet viens naudas gabals bija pielipis dibinā pie piķa, un nu bagātais kaimiņš tūliņ noprata, ka nauda mērīta. Ko viņš dara? Tā prom pie kaimiņa un nu taujā un vaicā: kur tikai viņš tai ātrumā tik daudz naudas sapelnījis?
«Kur sapelnīju?» šis atbild. «Tirgodamies sapelnīju!»
To padzirdējis, bagātais kaimiņš tūliņ apņēmās arī tirgoties, saimniecību atstāt. Bet kas notika? Tirgodamies tas pazaudēja visu mantu un palika tik nabags, ka bailes.