Kādam saimniekam bija ļoti miegains, bet citādi čakls ganu puika. Tas savu gana uzdevumu ļoti labi izpildīja, bet rītos tomēr vairākkārt bija jāmodina, līdz uzcēlās un lopus dzina ganos. Saimnieks lika atsaukt gana māti, kas dzīvoja pāris verstis atstatu kādā pirtiņā, un tai sacīja: “Tavs dēls man citādi visādi ir ļoti labs un paklausīgs gans; tikai rītos viņš ir miegains.”
Gana māte atbildēja: “Līdz šim viņš rītos agri vienmēr pats no sevis pamodās un uzcēlās.”
Vecene, uz māju iedama, ganos apmeklēja savu dēlēnu un viņu kādu brīdi pamācīja, devusi arī labu padomu, kā atsvabināties no miegainības.
Vakarā gans pēc mātes padoma neatģērbies, bet slepeni nolikās gulēt zem saimnieka gultas un redzēja, ka arī saimniece neatģērbusies likās gultā saimniekam blakus. Kad saimnieks no dienas pūlēm noguris jau ciešā miegā dikti krāca un arī ganam zem gultas acis patlaban taisījās aizvērties, viņš izbijies ieraudzīja, ka kāds liels, melns vīrs klusu ienāca, paņēma saimnieci aiz pleciem un iznesa ārā. Zēns lēnām līda tiem pakaļ, lai redzētu, kas notiek. Tikko viņš durvis mazliet bija pavēris, dzirdēja, ka saimniece paklusām saka: “Prātīgi!”
Un lielais, melnais vīrs to ātri pa lūku uznesa uz bēniņiem, no turienes pa jumta čukuru laukā un tad pa gaisu vēja ātrumā projām.
“Kaut arī es tā varētu aizlaisties saimniecei līdzi!” zēns klusi ierunājās.
Bet tajā pašā acumirklī otrs tāds pats melns, liels vīrs nostājās pie gana, paķēra to un uzlika uz saviem kamiešiem, nesa pa lūku uz bēniņiem un pa jumta čukuru laukā, un pa gaisu projām. Bet zēns nebija teicis: “Prātīgi!” Un tādēļ pie lūkas stenderes dabūja krietnu belzienu, un, caur jumta čukuru skrejot, kāds jumta gabals tika norauts.
Melnais vīrs vēja ātrumā nesa ganu viņa saimniecei pakaļ uz Vāczemi un ienesa kādā greznā pilī. Tur bija liela velnu balle. Melni muzikanti spēlēja, un velni, par smalkiem kungiem apģērbušies, dancināja smalkas raganas, un starp tām arī ganu zēna saimnieci.
Zēns nostājās pie zāles durvīm un visu šo velnu draci noskatījās. Viņa saimniece ar velniem lēkāja kā traka un pa starpu brīžiem ar tiem mīļi tērzēja.
Kāds velns pienāca zēnam un jautāja: “Ko tu te dari?”
“Vai tad tu neredzi, ko daru?” zēns droši atbildēja. “Noskatos, kā mana saimniece ar jums, kungiem, lēkā un tērzē.”
Pēc tam jautātājs aizgāja, neko vairāk neteikdams.
Otrā zālē gari galdi bija apklāti un apkrauti ar ēdieniem. Pēc kāda laika visi dancotāji – starp tiem arī gana saimniece – gāja pie šiem galdiem mieloties. Atkal kāds kungs pienāca zēnam un jautāja: “Vai neuzdosi savu vārdu un arī nenāksi pie galda līdz ar citiem viesiem mieloties?”
“Mans vārds manai saimniecei zināms, kas ar kungiem kopā mielojas, bet es, nabaga gans, nepiederu pie kungu galda,” zēns atbildēja.
Tad kungs viņam atnesa labu gabalu baltmaizes un kādu desu. Zēns neēda to, bet ietina savā kakla lakatā un iebāza kabatā par piemiņu, ka ar saimnieci kopā bijis Vāczemes velnu ballē.
Pēc mielasta viesi sāka atvadīties, jo gaiļu laiks vairs nebija tālu. Ganu zēns tagad ievēroja savu saimnieci. Tā izgāja no pils, un tad tas pats melnais vīrs, kas viņu no mājas bija atnesis, atkal paņēma viņu uz kamiešiem un pa gaisu vēja ātrumā aiznesa. Gaisā paceļoties, saimniece atkal sacīja: “Prātīgi!”
Zēns to redzēja un klusi bubināja: “Kaut jel mani arī kāds aiznestu uz māju, kā atnesa šurpu.”
Un tūliņ tas pats melnais vīrs, kas viņu bija atnesis, bija klāt, paņēma viņu uz kamiešiem un pacēlās gaisā. Tagad zēns arī, pēc saimnieces priekšzīmes, sacīja: “Prātīgi!” Un sveiks un vesels nonāca mājā.
Saule jau bija lielā gabalā, kad saimnieks spēja pamodināt ganu, kas tagad nebija vairs zem saimnieku gultas, bet atradās savā guļasvietā.
“Tu jo dienas jo vairāk topi par miega pūzni,” saimnieks dusmīgi sacīja. “Kā cilvēka bērns var gulēt kā mironis, it kā visu nakti būtu strādājis?”
“Saimniece arī laikam vēl guļ,” zēns atbildēja.
“Kas tev daļas par saimnieci? Saimniece ir saimniece, bet tu – gans.”
“Pagājušā naktī tomēr mēs abi pa to pašu ceļu braucām uz Vāczemes velnu balli un pa to pašu ceļu braucām atpakaļ,” zēns sacīja.
“Ko tu tur muldi?” saimnieks iesaucās. “Vai no miega esi prātu zaudējis?”
“Nebūt ne, saimniek. Mēs tiešām bijām Vāczemes velnu ballē.”
Un nu zēns saimniekam izstāstīja visu, parādīja arī kakla lakatiņā iesieto, no velnu balles līdzi paņemto baltmaizi un desu, kas bija pārvērtušies par nedzīvu čūsku un zirga mēslu gabalu, un rādīja arī uz caurumu jumta čukurā, pa ko melnais vīrs viņus iznesis gaisā un norāvis jumtam gabalu.
Saimnieks par to visu ļoti brīnījās un, ar zēnu vairs neviena vārda nerunādams, steidzās pie saimnieces, lai to uzmodinātu, un jautāja, ko gana zēna ērmotais stāstījums īsti nozīmē.
“Vai tu pagājušā naktī biji Vāczemes velnu ballē?” saimnieks jautāja saimniecei, kad to ar lielām pūlēm bija pamodinājis.
“Kas tev tādas lietas stāstījis?” saimniece iztrūkusi atbildēja.
“Mūsu ganu Ješka man izstāstīja visu – ka velni jūs abus pa gaisu aiznesuši uz Vāczemi, ka tu tur velnu ballē dancoji, tērzēji un mielojies ar velniem un ka velni jūs abus pārnesuši mājā.”
“Tad tas bijis mūsu Ješka, kas balles zālē stāvēja pie durvīm!” saimniece iesaucās. “Tagad tev vairs nevaru slēpt, ka esmu ragana un stāvu ar velniem biedrībā. Būtu es zinājusi, ka Ješka nogūlies zem mūsu gultas, lai noskatītos manu darbu pa nakti, es būtu viņu nožņaugusi. Tagad pie tevis arī vairs nevaru palikt, jo tu negribēsi raganu par sievu.”
Saimniece pēc šiem vārdiem ātri uzcēlās no gultas, palēcās drusku uz augšu, un saimnieks redzēja tikai zaļganu dūmu mākoni izskrienam pa durvīm laukā, bet gultas priekšā — tajā vietā, kur saimniece bija stāvējusi — tikai dažas vecas bērzu tāsis bija redzamas.
Saimniece nu bija pazudusi, bet ganu Ješka vairs nebija rītos miegains.