Attapīgais ganuzēns

Reiz ganuzēnam noslīcis jērs avotā. Zēns palicis pavisam bēdīgs. «Ko nu es darīšu?» sacījis viņš. «Saimniece bārsies, saimnieks nedos pastalu. Ai, velns!»
Tikko puika pēdējos vārdus izteicis, viesulis pārskrējis pār koku galotnēm un velns bijis klāt.

«Ko tu gribi, puika?»
«Gribu, lai tu aizmaksā jēru, pats avotā to esi ievilcis!»
«Cik tu gribi?»
«Pilnu cepuri naudas!»
«Nu labi. Ja tu visus darbus izdarīsi, kādus likšu, došu pilnu cepuri naudas. Pirmā kārtā: iesim skrieties, otrā kārtā: metīsim akmeni gaisā, trešā kārtā: spiedīsim akmeni.»
Puika ar mieru.

«Tikai skrieties gan ar tevi neiešu, pa to laiku man lopi labībā saies. Bet manā vietā var skriet mans jaunākais brālis, viņš guļ tepat mežā zem paegļa. Es jau viņam teicu, ka būs jāskrienas. Pasauc tikai: «Jānīt, Jānīt, skrieties!»»
Velns projām. Puika dzird, ka velns Iesaucas: «Jānit!» – un pa norām dip vien. Pēc laiciņa velns atpakaļ – zaķis velnu noskrējis.
Nu bija jāsāk otra derība. Velns saķer lielu akmeni un sviež gaisā. Tikai pēc trim stundām akmens nokrīt zemē un izsit trīs asis dziju bedri. Tad puika izvelk no kabatas putniņu un uzsviež tik augsti, ka pat pēc trim stundām neatgriežas atpakaļ. Kur nu putniņš tev atpakaļ griezīsies! Atkal velns paspēlējis.

Nu viņš sagrābj akmeni un saspiež tā, ka putekļi vien noput.
«Kas tas par spiedienu,» iesmejas puika, «palūko, kā es spiedīšu, sula vien nostiepsies!»
Puika izņem no kulītes ābolu un saspiež kā nieku. Neko darīt, velns visas derības paspēlējis.

«Nu, laid ļekas uz elli,» saka puika, «gādā naudu šurp!»
Velns projām. Pa to laiku puika izdur cepurē caurumu un nostājas pie tupeņu dobes. Velns atnāk ar naudu, ber, ber, bet cepure nemaz netiek pilna – visa nauda izbirst tupeņu dobē.
«Kur tev tik liela cepure!» brīnās velns.
«Nepļāpā daudz! ber tik pilnu!»

Deviņas reizes velns skrējis uz elli pēc naudas, kamēr ir cepure, ir tupeņu dobe bijusi pilna.
Nu ganu zēnam bijis tik daudz naudas, ka varējis samaksāt saimniekam noslīkušo jēru, ir pašam palicis atliku likām.