Vienam saimniekam bija ļoti prātīga saimniece. Kādu dienu vīrs saka: «Sieviņ, kādēļ katrā ēdiena laikā tik gaļu vien, gaļu vien vāri? Vāri reizām putru, reizām rāceņus, reizām biezputru, reizām sataisi pūteli, reizām pienamaizi. Tā noēdīsim vienā nedēļā visu gaļu, un tad, ja pie tevis kāds ciemiņš rītu atnāktu, ko tad iedosi?»
«Vēl, vīriņ, gaļas citiem diezgan.»
No rīta saimnieks redz, ka nabags aiziet pa sētsvidus vārtiem ar diviem pleciņiem gaļas. Viņš prasa: «Kur nabags tik daudz gaļas ņēmis?»
«Kur ņēmis? Iedevu, pats vakar sacīji, lai taupot tiem, kuri rītu atnākšot.»
«Ak dievs! ar tādu saimnieci var vienā pašā gadā mājas izsaimniekot. Dod labāk pusdienu! Ko vārīji?»
«Putru vārīju, kā jau pats vakar gribēji. Tūlīt ienesīšu.»
«Kas tā par putru, kur nav ne pilītes piena klāt?»
«Jā, vīriņ, piens viss sarūdzis!»
«Nu, kur tad šārīta piens?»
«Šorīt govis neslaucām, par vēlu uzcēlāmies, neatlikās vaļas.»
«Ej tūdaļ pie govīm, izslauc un gādā, ka piens tiek pie putras!»
«Iešu, iešu, vīriņ, bet papriekšu man jāizdzen vistas no klēts.»
«Ko tad vistas klētī dara?»
«Knābājas pa miltiem. Redzi, vīriņ, šorīt aizmirsu alus mucai tapu aizgriezt. Vēlāk atradu visu alu iztecējušu. Tomēr slapjas grīdas neciešu — izkaisīju ar miltiem, un re — nāc skaties! — grīda jau sausa.»
Otrā nedēļā saimnieks gaida viesus un tādēļ saka sievai: «Mužiņ, noņem netīro galdautu, uzklāj baltu un pataisi gardāku pusdienu — viesi būs.»
«Jā, bet, vīriņ, man nav cita, jo viņunedēļ, pavarda malā skaidām aizdegoties, sadega visi galdauti, krekli un pat tavs zilais kamzolis. Pusdienas arī nevaru nekādas pataisīt, jo gaļa un milti izbeigušies.»
«Nu tad, sieviņ, šuj i no šā paša netīrā galdauta ubaga tarbu, un iesim ubagot, bet steigsimies papriekšu pie tā ubaga, kam tu viņdien gaļas pleciņus iedevi, viņš tagad mūs pacienās.»