Kāda saimniece katru vakaru aprausa uguni ar pelniem, lai līdz rītam neizdzistu jeb kāda dzirkstele neaiztaptu projām. Bet otrās mājās, tā saimniece daudzreiz spārdīja uguni ar kāju, ka dzirksteles vien stiepās un vakaros nekad neaprausa.
Reiz abu māju ugunis satikās. Pirmā uzteica savu saimnieci, bet otra piktojās, sacīdama: “Ja vēl mani spārdīs, es aizdēdzināšu savas mājas.”
Otrā dienā saimniece atkal spārdījusi un paskat: pret vakaru mājas deg zilās liesmās.
M.Ārons Bērzaunē. LP, V, 19.