Zirgs, lapsa un lācis
Pi vīna saiminīka kalpuova vacs zyrgs, jis aiz sava vacuma naspēja vairs struoduot Saiminīks nagribēja viņa barūt un padzyna viņu nu sātas. Viņu dzeidams, saiminīks
Pi vīna saiminīka kalpuova vacs zyrgs, jis aiz sava vacuma naspēja vairs struoduot Saiminīks nagribēja viņa barūt un padzyna viņu nu sātas. Viņu dzeidams, saiminīks
Saimnieks aris līdumā. Zirgs, nodzīts, lāgā nevilcis. Saimnieks par to dusmojies: “Kaut tevi lāči apēduši!” Tūliņ lācis arī no meža ārā: lai tikai dodot šurp!
Vienam saimniekam bija pelēks runcis. Tas arvienu gulēja siltā krāsnī. Reiz kalpone Lība bija sabāzusi malku krāsnī, kā rītā maizi cept, un runcis bija palicis
Lapsa reiz sastapa vecu runci saimnieka kāpostu dārza. Lapsa vaicā, ko šis te darot? Runcis atbild, ka vecuma dēļ saimnieks tam vairs nedodot maizes. Lapsa
Reiz kaķis atnācis pie nespēcīga medinieka un lūdzis, lai dodot viņam pajumti; viņš būšot par to labumu palīdzēt medījumus apgādāt. Labi. Medinieks bijis ar mieru.
Reiz suns ar lapsu sastrīdējās, kuram stiprāki draugi. Pēdīgi nosprieda izprovēt draugu spēku ar karu. Katrs var ņemt līdz divi karavīrus, bet kas tiks uzvarēts,
Reizi krauklis, skrīdams car ustobu, īraudzīja pakuortu sīru un, pajēmis tū, aizskrējis uz mežu. Atsasēdis kukā, suoka tū kņuobt. Kur bejuse, nabejuse? — daīt pi
Lapsa reiz aicināsi starku pie sevis sērstu un devusi šķīstu ēdienu uz lēznim telēķim. Bet lapsa vie visu apēdusi, starka ar savu garo knāpi nekā
Lapsa ienāca vienās mājās, uzkāpa istabas augšā un sacīja gailim: “Labrīt, kaimiņ, kāpi nu zemē, saderēsim mieru, jo tagad visi draudzību saderējuši.” Bet gailis, kaklu
Vienreiz lapsa skrēja pa mežu un ieraudzīja rubeni, kas tupēja kokā. Lapsa teica, ka esot bijusi pilsētā un tādu pavēli dabūjusi, ka rubeņiem vairs nav
Lapsa ieraudzījusi kokā vienu teteri un tūlin uzsākusi draudzīgu valodu: „Teterīt, vai tu zini, ka es biju pilsētā?” Teteris saka: „Biji, biji!” Lapsa stāsta tālāk:
Pļāvēji nolikuši piena krūzi aiz krūma. Pienākusi lapsa, iebāzusi krūzē galvu un izdzērusi pienu. Bet nu nevarējusi vairs galvu no krūzes ārā dabūt. Mocījusies visuvisādi,
Lapsa, ieraudzīdama krūzi uz akas malas gribējusi labprāt to baudīt, kas tur iekšā. Krūze, to manīdama, teikusi: “Kūmiņ, neaiztieci mani, jo tas, kas man iekšā,
Bija karsts laiks. Strādnieki strādāja laukā un ļoti noslāpa. Saimniece iznesa krūzē dzērienu. Pusdienā strādnieki pārgāja majā, bet krūzi bija aizmirsuši pārnest. Sacēlās vējš, tas
Reiz ganījies uz lauka liels bars zosu. Lapsa to savā ceļā ieraudzījusi un tūlīt viņai iekārojies zosu cepeša. Klusiņām tā pielīdusi pie zosu tēviņa klāt
Lapsa, gudriniece, sadzirdējusi, ka cepta gaļa esot daudz gardāka nekā jēla, gribējusi izmēģināt. Reiz noķērusi vaboli, gājusi uz pieguļnieku ugunskuru otrpus upes, pļavmalā. Lapsa nosēdusies
Lapsai iegribējās ļaužu kārtā dzīvot: viņa sāka savā bedrē pīpi mutē ņemt un tabaku smēķēt. Iesmēķēja gan, bet nemaz nenokopa, tā kā uguns salmos (čužās)
Lapsa redzēja, ka cilvēki smēķēja; viņai arī iegribējās pasmēķēt. Un neko vairāk — nogāja vienu dienu uz klātāko pilsētu un nopirka pīpi. Mājās nākdama, iegāja
