Zirgs, lapsa un lācis
Pi vīna saiminīka kalpuova vacs zyrgs, jis aiz sava vacuma naspēja vairs struoduot Saiminīks nagribēja viņa barūt un padzyna viņu nu sātas. Viņu dzeidams, saiminīks
Pi vīna saiminīka kalpuova vacs zyrgs, jis aiz sava vacuma naspēja vairs struoduot Saiminīks nagribēja viņa barūt un padzyna viņu nu sātas. Viņu dzeidams, saiminīks
Saimnieks aris līdumā. Zirgs, nodzīts, lāgā nevilcis. Saimnieks par to dusmojies: “Kaut tevi lāči apēduši!” Tūliņ lācis arī no meža ārā: lai tikai dodot šurp!
Vienam saimniekam bija pelēks runcis. Tas arvienu gulēja siltā krāsnī. Reiz kalpone Lība bija sabāzusi malku krāsnī, kā rītā maizi cept, un runcis bija palicis
Lapsa reiz sastapa vecu runci saimnieka kāpostu dārza. Lapsa vaicā, ko šis te darot? Runcis atbild, ka vecuma dēļ saimnieks tam vairs nedodot maizes. Lapsa
Reiz kaķis atnācis pie nespēcīga medinieka un lūdzis, lai dodot viņam pajumti; viņš būšot par to labumu palīdzēt medījumus apgādāt. Labi. Medinieks bijis ar mieru.
Reiz suns ar lapsu sastrīdējās, kuram stiprāki draugi. Pēdīgi nosprieda izprovēt draugu spēku ar karu. Katrs var ņemt līdz divi karavīrus, bet kas tiks uzvarēts,
Lapsa redzēja, ka cilvēki smēķēja; viņai arī iegribējās pasmēķēt. Un neko vairāk — nogāja vienu dienu uz klātāko pilsētu un nopirka pīpi. Mājās nākdama, iegāja
Lapsas bērni, no mātes šķirdamies, bēdājušies: “Diezin, kad un kā mēs plašajā pasaulē vairs satiksimies?” “Nesakiet neko,” māte atteikusi, “gan jau reizi tiksimies!” Ja citādi
Lapsa reiz cēlusies pār upi. Bet plostā, caurumā, iesprūdusi kāja. Dažas nedēļas nabadzīte savārgusi uz plosta: nemācējusi kāju izpestīt laukā. Beidzot nīkulei ādā ieviesušies ložņātāji
Dārzā kaltēts siers, bet krauklis tur izmaknījies vienu gabalu un aizlaidies pa visiem ezeriem. Te vārnas, žagatas un lapsa – kur bijušas, kur ne? –
Reizi krauklis, skrīdams car ustobu, īraudzīja pakuortu sīru un, pajēmis tū, aizskrējis uz mežu. Atsasēdis kukā, suoka tū kņuobt. Kur bejuse, nabejuse? — daīt pi
Lapsa reiz aicināsi starku pie sevis sērstu un devusi šķīstu ēdienu uz lēznim telēķim. Bet lapsa vie visu apēdusi, starka ar savu garo knāpi nekā
Lapsa ienāca vienās mājās, uzkāpa istabas augšā un sacīja gailim: “Labrīt, kaimiņ, kāpi nu zemē, saderēsim mieru, jo tagad visi draudzību saderējuši.” Bet gailis, kaklu
Vienreiz lapsa skrēja pa mežu un ieraudzīja rubeni, kas tupēja kokā. Lapsa teica, ka esot bijusi pilsētā un tādu pavēli dabūjusi, ka rubeņiem vairs nav
Lapsa ieraudzījusi kokā vienu teteri un tūlin uzsākusi draudzīgu valodu: „Teterīt, vai tu zini, ka es biju pilsētā?” Teteris saka: „Biji, biji!” Lapsa stāsta tālāk:
Pļāvēji nolikuši piena krūzi aiz krūma. Pienākusi lapsa, iebāzusi krūzē galvu un izdzērusi pienu. Bet nu nevarējusi vairs galvu no krūzes ārā dabūt. Mocījusies visuvisādi,
Lapsa, ieraudzīdama krūzi uz akas malas gribējusi labprāt to baudīt, kas tur iekšā. Krūze, to manīdama, teikusi: “Kūmiņ, neaiztieci mani, jo tas, kas man iekšā,
Bija karsts laiks. Strādnieki strādāja laukā un ļoti noslāpa. Saimniece iznesa krūzē dzērienu. Pusdienā strādnieki pārgāja majā, bet krūzi bija aizmirsuši pārnest. Sacēlās vējš, tas
