Iesākumā balodis olas dējis zemē. Bet lapsa vienreiz izēdusi olas. Par to balodis briesmīgi sūdzējies (sūkājies): “Puspūru pautu piedēju! puspūru pautu piedēju – tukš!” Un tā viņš vēl šodien daudzinot. Bet nu lai turpmāk nelaimi novērstu, balodis saaicinājis citus putnus un apņemies izmācīties pērkli taisīt.
Tomēr, kas noticis? Citi putni, tikko sākuši zarus vīt kopā – balodis jau saucis: “Protu, protu!” Labi, šie aizlaidušies: kad prot, ko tur vairāk darīt! Bet vēlāk balodis atjēdzies: neprot vis. Nu aicinājis otrreiz putnus talkā. Šie sanākuši, ievijuši atkal dažus zarus, gandrīz jau pusē būtu bijis gatavs, te balodis pulkā atkal: “Protu, protu!” Labi, kad prot, ko tur darīt — aizlaidušies. Bet, kur nu nejēga — ne pratis, nekā. Nu aicinājis vēl trešreiz palīgā; bet putni vairs nenākuši. Un tā baloža pērklis palicis tāds rets: kā tikko olas cauri nekrīt.
Paegļu Mārtiņš Lielvārdē, Rīgas Zin. Kom, kr.