Reiz lapsa gāja gar mājām un ieraudzīja zosu baru sētā tupam. Lapsa priecājās: “Nu esmu nākusi izdevīgā brīdī!” un sāka zosis jau tramdīt. Bet zosis iesāka vaimanāt un tik žēlīgl lūdzās, ka lapsai droši asaras birtu, ja būtu sapratusi, ko viņas tur lūdzās; bet tā tā nelaime: zosis nerunāja ne pa prūsiski, ne pa latviski, runāja tikai pa zosiski un lapsa to nesaprata.
Beidzot par laimi pulkā gadījās vecāks tēviņš, tas mācēja skaidri latviski un tas tad ņēmās izstāstīt, ka zosim tada ieraša: ja taisoties mirt, tad visnotaļ jānodziedot dziesma. Labi, lapsa atteica, lai dziedot ātri. Bet zosim nevedās nebūt ātri: viena iesaucās: “Ga!” otra: “Ga!” un kamēr tas “ga” nav apgājis apkārt, lapsai jāgaida un, zināms, mums arī jāgaida, nevar jau zināt, kas tur vēl notiks.
A. 227