Lapsa ar krūzi
Lapsa, ieraudzīdama krūzi uz akas malas gribējusi labprāt to baudīt, kas tur iekšā. Krūze, to manīdama, teikusi: “Kūmiņ, neaiztieci mani, jo tas, kas man iekšā,
Lapsa, ieraudzīdama krūzi uz akas malas gribējusi labprāt to baudīt, kas tur iekšā. Krūze, to manīdama, teikusi: “Kūmiņ, neaiztieci mani, jo tas, kas man iekšā,
Bija karsts laiks. Strādnieki strādāja laukā un ļoti noslāpa. Saimniece iznesa krūzē dzērienu. Pusdienā strādnieki pārgāja majā, bet krūzi bija aizmirsuši pārnest. Sacēlās vējš, tas
Reiz ganījies uz lauka liels bars zosu. Lapsa to savā ceļā ieraudzījusi un tūlīt viņai iekārojies zosu cepeša. Klusiņām tā pielīdusi pie zosu tēviņa klāt
Strazdi ietaisīja bērželī gūstu (ligzdu) un perēja bērnus. Te pienāca pie bērziņa lapsa un prasīja strazdam, lai nometot tai zemē visus pautiņus, jo lapsa jau
Strazdiņš bija ietaisījis kādā vecā ozolā ligzdiņu un izperējis četrus bērniņus. Kādu dienu atnāk pie ozola lapsa un prasa: “Strazdiņ, kā tu tik smuki dziedi!”
Netālu no Dūņu ezera atrodas jauka birzīte. No visām pusēm aprobežo birzīti labības lauki un pār augstajiem rudziem un kviešiem maz vien ir redzamas tuvējās
Lapsa grib lakstīgalu noķert un tādēļ saka: „Uja! Kur tu vareni dziedi, tīri sirds sāk kūsāt. Nāc, lai tevi par tādu varenu balsi apkampju un
Reiz lapsa noķērusi lakstīgalu un priecājusies, ka nu būšot gards kumoss. Lakstīgala atbildējusi, ka viņas gaļa neesot ēdama, bet ja to kādu dienu pabarojot rata
Reiz lapsa iekrita akā un domāja, kaut jel viņu kāds izvilktu. Par laimi gar aku gājis āzis. Lapsa lūdzās, lai āzis viņu izvelkot. Āzis sacīja,
Cīrulis perēja uz jumta. Atnāca lapsa: viņa būšot viņas bērnus izskolot Cīrulis domāja: “Tas titri labi, bērnus izskolot”, un atdeva perekli. Bet lapsa cīrulēnus apēda.
Reiz lapsa iekrita akā un domāja, kā nu tikt no turienes laukā. Izgadījās, ka gar aku gāja āzis, kurš prasīja, vai akā daudz ūdens? Lapsa
Reiz lapsai, skrienot pa ceļu, uzskrēja izsalcis vilks virsū un tūdaļ solījās apēst, bet lapsa, gudriniece, stāsta, lai nākot viņai līdz uz gaļas pagrabu. Vilks
Vienreiz lielā, lielā mežā mājoja dikti viltīga lapsa: tā pievīla visus zvērus. Bet lācis, gudrais vīrs, domāja: “Lai nu kā, bet mani jau lapsa nepievils.”
Lopsa sasadraudzēja ar vylku taiseit sev muojiņas. Lopsa taisēja muoju nu skuju, bet vylkam teice, lai taisūt muojiņu nu lads. Pavasarī vylka muojiņa izkusa, bet
Zirgs ēda lielā mežā. Te satikušies vilks ar lapsu un sarunājušies zirgu noriet. Lapsa teikusi vilkam: “Zirgs ir piesiets. Ņem to striķi un norauj viņu
Lauva bīsi slima un visi zvēri pie viņas mielošies un kurināši uguni. Lapsa solīsies lauvu izārstēt: lauva jāietinot vilka ādā. Lācis tūlin gribēš grābt vilku
Vienreiz lauvai bij lapsa ar vilku par kalpiem. Un tas gadījās, ka lauva saslima. Tad lapsa aizbēdza projām un nebija trīs dienas nemaz mājā. Bet
Veca lauva palikusi nespēcīga un nevarēsi vair nekādu zvēru saķert. Tad viņa izdomāsi viltību, kā zverus piemānīt. Viņa nogulusies savā bedrē, izlikusies par dikti vāju
