Lapsa bija iekritusi dziļā bedrē un netika vairs laukā. Bedres malā vienā kokā bija strazda pereklis. Lapsa, ieraudzījusi strazdu, saka: “Es apēdīšu tavus bērnus.” Strazds ļoti sabīstas un lūdzas, lai jel atstājot viņa perekli mierā. Lapsa atbild: “Pienes man še bedrē tik daudz žagaru, ka es tieku laukā, tad es tavam pereklim neaiztikšu.” Strazds nu arī pienes tik daudz žagariņu, ka lapsa var izlekt no bedres ārā; bet šī vēl nav mierā un prasa strazdam, lai viņa arī paēdinot.
Strazds jautā: “Kur lai es ņemu tavu barību?” Lapsa pamāca: “Lūk, kur iet sieviete ar pīrāgiem un sieru uz kāzām! Ja tu viņai skraidīsi ap galvu, tad tevi ķerdama, viņa nometīs savu mārsniņu zemē.” Strazds arī visu izdarīja, kā lapsa bija mācījusi. Viņš laidās sievietei ap galvu apkārt, un viņa, šo gaiņādama, nometa pīrāgus ar sieru zemē. Tūlin arī lapsa bija klāt, ienesa pīrāgus un sieru krūmos un apēda. Paēdusi lapsa atkal atnāk pie strazda un prasa, lai viņu vēl padzirdinot. Strazds brīnīdamies jautā: “Kur lai es ņemu ūdeni?” Lapsa pamāca: “Lūk, kur piedzēris vīrs ved kāzu alu! Ej, laidies ap viņa mucas tapu, tad viņš tev gribēs sist ar pātagas kātu, bet izsitīs tikai tapu un es varēšu alus padzerties.”
Strazds atkal visu izpildīja, kā lapsa bija stāstījusi. Vīrs, strazdu sizdams, izsita tikai savai mucai tapu, tā kā alus sāka ārā tecēt. Nu arī lapsa dabūja padzerties no izlijušā alus. Strazds nu atkal prasīja no lapsas kuplās astes drusku perekļa spalvu. Lapsa gan iedeva, bet ļoti maz. Kad starzds prasīja vēl vairāk, tad lapsa no dusmām sagrāba un apēda pašu strazdu.
L. Ivanovskis Daugavpils Kapiņos, N. Rancāna krājumā