Sīlis rudenī, uz zirņu stirtas uztupies, saka: “Strunkuliņš, strunkuliņš!” bet pavasarī, uz mēslu gubas stāvēdams, saka: “Kukulītis, kukulītis!” J. Rubenis Ērgļos
Lasīt tālākPūce un vanags
Vanags bija iedomājies pūcei bērnus nolaupīt un nogājis pie šās lišķēdamies: “Vai, māsiņ, kas tev par smukiem bērniņiem!” Pūce lepodamās taisījusi acis cieti un sacījusi: “Kur smuka māte, tur smuki bērni!” Tikām vanags ar bērniem prom.
Lasīt tālākSīlis nopeļ ēdienu
Rudeni sīlis, uz labības gubas uzmeties un vārpu mutē paņēmis, vēkšot: “Ēč, ēč!” [kas bērnu valodā nozīmē netīrumus]. Ziemu, kad bads jāmirst, uz ceļa sasalušu zirga strunkulu knābī saņēmis, viņš sakot: “Kukulītis, kukulītis!”
Lasīt tālākSīlis un žagata
Žagata, mēlnese, bij apsūdzējusi sīli. Veduši uz karātavām nabadziņu. Ceplītis gājis sīlim pakaļ un vienā gabalā žēlojies: “Sīli kārs, sīli kārs!” Te piegadījies tiesas vīrs; tas teicis: “Ko tu, ceplīti, velti žēlojies? Ne sīli kārs, nekā! Vai nu traki! vienas…
Lasīt tālākSīlis slēpj vārnu
Reiz sīlis, ar miežiem krietnu dūšu saturējis, paņēmis miežu vārpu, gribēdams to citai reizei paglabāt. Viņš aiznesis to uz pļavu un nolicis uz cinatiņas zem padebess. Tad labi noskatījies un novērojies, kā padebess toreiz stāvējusi, aizskrejis projām.
Lasīt tālākSīlis un žagata
Sīlim, putnam, resna galva; teic, ka tam esot daudz prāta. Šis resngalvis vienreiz aizceļojis uz Vāczemi, kur saticies ar žagatu, un abi palikuši lielu lielie draugi. – Žagatas agrāki Vidzemē nebijis, tā esot dzimta vāczemniece. – Sīlis salielījies, cik Vidzemē…
Lasīt tālāk