Sīlim, putnam, resna galva; teic, ka tam esot daudz prāta. Šis resngalvis vienreiz aizceļojis uz Vāczemi, kur saticies ar žagatu, un abi palikuši lielu lielie draugi. – Žagatas agrāki Vidzemē nebijis, tā esot dzimta vāczemniece. – Sīlis salielījies, cik Vidzemē esot jauki un labi; tikmēr lielījušies, kamēr iepriecinājis žagatu nākt uz Vidzemi līdzi.
Atnākuši Vidzemē pašā jaukā ziedu laikā. Žagata priecājusies un pateikusies sīlim, ka šo atvedis uz tādu jauku zemi, kur esot tik daudz jauku tīrumu, pļavu un mežu. Nu šī varēšot līksmi dzīvot. Bet kad sakuši labību pļaut, žagata jau satrūkusies prasījusi: “Sīl, to labību jau nopļauj”‘ Sīlis teicis: “Nekas par to, viņu saliks gubās un mums būs vēl labāki.” Kad strādnieki sākuši kult un gubas aizvest, žagata atkal brēkusi: “Sīl, tās gubas jau ved projām!”
Sīlis gluži mierīgi atbildējis: “Lai ved vien, mums jau paliekas atstāj zemē!” Bet te nu saskrējušas cūkas un apēdušas arī šīs paliekas. Nu vāczemniece saukusi aiz bailēm: “Sīl, cūkas jau apēd tās pašas paliekas!” Sīlis mierīgi atbildējis: “Lai nu ēd, gan vēlāk atkal izmetīs un mēslos atradīsim barību.” Nu žagata redzējusi, ka ir pievilta. Tādai Vāczemes preilenītei Vidzemes cūku mēslos jākašņājas. Vēl uzkritusi balta ziema, kundzītei stāvu bads klāt. Tad viņa gājusi pie citiem putniem sūdzēt, ka sīlis šo pievīlis, no Vāczemes ievedis tādā badā.
Citi putni iecēluši tiesu, ko tiesa par to sīlim spriedīs. Mazais strazdiņš tiesā bijis par priekšnieku, krauklis ar vārnu piesēdētāji, teteris rakstvedis un pelēkais strazds par sulaini.
Tiesa nospriedusi sīli karātavās nokārt; bet tiesas priekšnieka nebijis klāt, kad sīlim sodu sprieduši. Pie tiesāšanas vārna sacījusi: “Kārt vajaga!” Krauklis gribējis lai tikai cietumā bāztu, un pēdīgi nospriedušl nokārt.
Fr.Upīte Gatartā. Etn