Jauns puisis caur nekārtīgu dzīvi pazaudē visu savu mantu un taisās slīcināties: bet ezera malā tas apdomājās sacīdams: “Ē! labāki taču dzīvošu un arī no paša velna naudas aizņemtos!”
To izteicot, velns klāt; tas aizdod naudu un nolīgst, ka puisim jādzīvo trīs gadi tādā istabā, kur nav durvju, tikai mazs, mazs lodziņš. Mazgāties nav brīv, nedz arī galvas izsukāt. Ja puisis to izcieš, tad viņam naudas uz visu mūžu; bet ja ne, tad velns ar viņu var darīt ko gribēdams. Puisis apņemas un izcieš visus trīs gadus, kā līdzis. Pēc trim gadiem velns izlaiž puisi sacīdams: “Nožēloju ļoti, ka tevi rokā dabūju, bet kas līgts, tas līgts. Laime un bagātība tev tagad neapzināma.”
Puisis, no sava cietuma izlīzdams, nu tikai apskatās, kāds cietumā palicis: melns, sapinkātiem matiem, vienās driskās, vēl trakāki par pašu velnu. Sātana gabals, to redzēdams, tik smejas, līdz zemei noliekdamies. Beidzat tas pierunā puisi, lai nākot līdz uz precībām.
Velns noved nodriskāto puisi pie tēva, kam trīs meitas. Pirmā meita saka: “Velnu jau neprecēšu!” un otra tāpat; bet trešā atbild smīnēdama: “Lai viņš ir tāds, gribu to par cilvēku pārvērst, iešu!”
Puisis tagad no brūtes aiziet un ātrāki nerādās, kā kāzu dienā. Kāzu rītā abas māsas zobo trešo bez gala. Te uz reizi ielaiž sētā varena kariete ar četriem zirgiem, zelta iejūgā. Karietē sēž brūtgāns vienos zeltos, ka mirdz un laistās. Abas māsas nu paliek kā uz muti sistas, un no žēluma raud slimāki par maziem bērniem.
Kāzās visi priecājas; bet māsām nekur prieki: viena no žēluma ielec upē, otra akā. Tā nu velnam puiša vietā bij divas dvēseles, lai gan pēc līguma tas apsolījās nekā neņemt, ja trīs gadi cietumā izcietīšot.
L. P., Džūkstē – Pienavā. LP