Reiz viens zēns gājis ganos. Vienu dienu viņš, govis ganīdams, atradis vienu lielu, lielu ogu. Ogu paņēmis, viņš to groza rokā un brīnās: “Savu mūžu tādu lielu ogu neesmu redzējis. Bet ko lai es daru ar šo ogu?”
Te gadās nākt vienam vecītim. Zēns prasa: “Pasaki, mīļo vecīti, ko es lai ar šo ogu daru?”
Vecītis paskatās un teic: “Vai zini ko? Ņem un met pāri par plecu!”
Zēns ņem un met, bet tavu brīnumu! Kā pārmet, tā atrodas tur skaista meitiņa. Nu zēns ir priecīgs, ka esot viņam otrs biedrs. Viņi ieiet mežā, saplūc zāli, nocērt kokus un uzceļ būdu. kur meitiņai dzīvot. Katru dienu, kad pārdzen govis, iet meitiņu applūkāt. Kad viņš pieiet pie durvīm, tad trīs reizes piesit un teic: “Oga, marga, oga, marga, laid mani iekšā! Došu sieru, došu pienu, došu baltu villainīte.”
Katrreiz meitiņa atver durvis. Bet vienu reizi noklausās vilks, pieiet pie durvīm un rupja balsī teic: “Oga, marga, laid mani iekšā!”
Meitiņa pazīst no balss un teic: “Tu neesi mazais puisītis, tevim ir rupja balss. Iekšā tevi nelaidīšu.”
Nu vilks aiziet pie kalēja, liek paplacināt mēli. Atnāk otru reizi un nu teic smalkā balstiņā: ,,Oga, marga, laid mani iekšā! Došu sieru, došu pienu, došu baltu villainīti.
Nu meitiņa nodomā, ka viņas puisītis atnācis, un attaisa durvis. Bet kā attaisa, tā vilks klūp virsū, ņem un saplosa gabalu gabalos. Nu vakarā pārnāk puisītis un atron meitiņu saplosītu. No lielām žēlabām viņš paņem un turpat mirst.
M. Skrupska no vecas māmiņas