Nāve par krustmāti

Vienam nabaga vīram bija ļoti daudz bērnu, un kad nu viņam vakar piedzimis vēl viens dēls, tad neviens vairs negrib viņam kūmās nākt. Kad visi radi un draugi atsacījuši no kūmām, tad viņš nospriedis iet pa ceļu un uzrunāt pirmo, ko satiek. Vispirms viņš saticis vienu vecīti, kas pats piedāvājies, lai ņemot šo par krusttēvu.

Nabaga vīrs prasa: “Kas tu esi?” Vecītis atbild: “Es esmu Dievs.”

Tad vīrs saka: “Tevis nevaru ņemt, tu nedari taisni. Bagātiem tu dod par daudz, nabagiem par maz.”

Tālāku ejot; viņš satiek kādu vīru un uzrunā to: “Vai tu negribi manam dēlam kūmās nākt?”

Vīrs atbild: “Kāpēc ne?”

“Bet kas tu tāds esi?”

“Esmu vells.”

“Tevis es negribu, tu māni cilvēkus.”

Trešo gājēju satiekot, nabaga vīrs prasa: “Vai tu negribi mums par krusttēvu nākt?”

“Gribu.”

“Nu kā tevi sauc?”

“Esmu Nāve.”

“Tu dari taisni un pareizi. Tu sauc visus vienādi pie sevis, vai no ķēniņa pils, vai no nabaga būdiņas. Tevi ar prieku ņemu kūmās.”

Krustabās nu arī ierodas Nāve un bērns tiek nokristīts, kā nākas. Projām ejot, viņa vēl pasaka bērna tēvam: “Kad mans krustdēls būs pieaudzis, tad nākšu viņu apraudzīt.”

Dēls arī uzaug un nosacītā laikā ierodas Nāve. Savam krustdēlam viņa dod šādu padomu: “Es gribu tevi izmācīt par slavenu dakteri. Ja tu redzi mani slimniekam pie kājām, tad ņem šo lapiņu, iemērc ūdenī un iepilini slimniekam trīs pilienus mutē. Viņš tad drīz vien izveseļosies. Bet ja es stāvu slimniekam pie galvas, tad nedod viņam nekādu zāļu, jo tam ir jāmirst.” Atstādama krustdēlam minēto lapiņu, Nāve aiziet.

Jaunais cilvēks drīz vien tika par slavenu dakteri. Visi slimnieki, kurus vien viņš dziedēja, palika veseli, bet kuriem viņš atsacījās zāles dot, tie nomira. Drīzā laikā viņš palika par bagātu vīru.

Reiz nu saslimst viens ļoti bagāts kungs un aicina pie sevis slaveno dakteri. Tas nu redz Nāvi slimniekam pie galvas un negrib tam dot nekādu zāļu. Bet kungs tā lūdzas un piedāvā tik lielu maksu; ka dakteris vairs nevar atsacīties. Viņš nu liek steigšus apgriezt slimnieka gultu, ka galvgalis nāk kājgaļa vietā, un iepilina tūliņ slimajam trīs pilienus mutē. Nāve gan rāda tam dusmīgu ģīmi un draudē ar pirstu, bet bagātais kungs tomēr paliek vesels un izmaksā dakteram visu solīto algu.

No šāda laimīga gadījuma Nāves krustdēls paliek vēl drošāks un izdziedē tāpat vēl citu bagātu kungu, bet Nāve šoreiz rādīsies vēl daudz dusmīgāka.

Nu viņš jau apņemas pret Nāves gribu nevienu vairs nedziedēt. Bet nu saslimst paša ķēniņa meita un neviens dakteris vairs neapsolās viņu izdziedēt. Tad aicina vēl Nāves krustdēlu, bet arī tas negrib dot nekādu zāļu. Nu viņu tā lūdz un sola tik lielu maksu, ka tas tomēr aunas pārrunāties. Viņš tāpat pievij Nāvi kā agrāk, un ķēniņa meita paliek vesela:
Nāve nu ir pavisam noskaitusies, ņem dakteri pie rokas un aizved to apakš zemes kādā lielā pilī. Visa lielā pils ir pilla ar neskaitāmām svecītēm: cita ir liela, cita maza, cita ir pusē aizdegusi. Krustdēls prasa: “Kas tās tādas par svecītēm?”

Nāve atbild: “’Tās ir cilvēku dzīvības sveces.”

“Kur tad ir mana svece?”

Tad Nāve rāda uz dziestošu sveces galiņu un saka: “Tā ir tava.” Krustdēls nu sabīstas un lūdzas, lai iededzinot citu tai vietā. Nāve gan nav gribēsi, bet ka krustdēls nemaz nav atlaidies, tad arī beidzot iedegusi citu sveci.
No šās dienas slavenais dakters vairs nav varēs izdziedēt nevienu slimnieku, bet viņš jau arī bijis tik bagāts, ka naudas pelnīt tam vairs nevaidzējis.

P. Š. no P. Dankas Raunā