Vienam zemniekam arot piekusa zirgs. Zemnieks sadusmojies uzkliedza: «Ka tevi vilks apēstu!»
Te uzreiz negaidot no krūmiem izlec vilks un saka: «Nu dod, es apēdīšu!»
Zemnieks, izplētis acis brīnījās un tad teica: «Pagaidi, kamēr nobeigšu art šo gabalu.»
Vilks visu laiku gaidīja. Kad zemnieks nobeidza art, tad vilks atnāca ēst zirgu, bet zemnieks teica: «Kā tu viņu ar spalvām ēdīsi, labāk iesim mājās, es apliešu zirgu ar karstu ūdeni, tad visas spalvas noies un zirgs būs gardāks.»
Vilks paklausīja un aizgāja zemniekam līdz.
Zemnieks, atnācis mājās, uzkliedza: «Sieviņ, nes ātrāk karsto ūdeni!»
Sieva iznes ūdeni. Nu vilks skatās, ka zemnieks lies karsto ūdeni uz zirga. Bez zemnieks kā lej – taisni vilkam acīs. Joņa ātrumā vilks pazūd.
Nākošā rītā zemnieks atkal ar. Nu atnāk vilks un saka: «Nu tagad es apēdīšu tevi!»
Zemnieks teica: «Labi, bet pagaidi, kamēr es palūgšu dievu koka galotnē, jo dievs zemu neredz.»
Vilks bija ar mieru. Zemnieks uzkāpa koka galotnē un sēž. Vilks gaida, gaida un nevar sagaidīt. Beidzot viņš saskaities sauca citus vilkus palīgā. Vilki uzdzirdējuši – visi saskrien pie koka. Pirmais vilks nostājās apakšā, uz viņa palēca pārējie, un beidzot pēdējais jau bija netālu no zemnieka,
Uztraucies zemnieks kliedza: «Ai, sieviņ, nes karsto ūdeni!»
Apakšējais vilks zināja par karsto ūdeni – drāzās projām. Kad apakšējais vilks aizskrēja, tad pārējie nokrita zemē. Daudzi nositās, un, kuri bija dzīvi, tie aizskrēja mežā.
Tā zemnieks izglābās no nāves.