Bija reiz kungs, kas nekā cita šai pasaulē nemīlēja kā tikai zirgus. Viņš to vien tīkoja, lai tam būtu tādi zirgi kā nevienam. Kur vien dzirdēja par tirgu, tur laidās projām, kaut vai sieva gulētu uz nāves gultas.
Reiz lielais zirdzinieks atkal jāja uz tirgu un satika zemnieku, kas veda gurķus vezumā. Kungs vaicāja:
Ko tu ved?
Vedu olas, no kurām var izperēt tādus kumeļus, kādu nevienam nav.
Kungs lūdza, lai šim parādot olas. Zemnieks parādīja arī. Kungs, izmeklējies
pašu labāko, jautā:
Cik maksā tāda ola?
Trīssimt rubļu!
Kungs izvelk maku un samaksā trīssimt rubļu. Projām braucot, zemnieks vēl pieteic:
Ola jāieliek podā un pašam jāperē trīs nedēļas. Runāt nav brīv, ja kāds sāk kaut ko jautāt, tad jāatbild tikai «tprū!».
Tā nu abi devās katrs uz savu pusi. Kungs, mājās pārjājis, tūdaļ uzsēdās uz poda perēt. Sieva gan apvaicājās, ko šis tur darot, bet kungs tikai noburkšķēja: “Tprū!». Šī savu vīru pazīdama, nemaz nebrīnījās par tādu ērmīgu atbildi, pavēlēja viņam pienest ēdienu un dzērienu un nerunāja vairs ne vārda.
Kungs perēja, perēja kādas trīs četras nedēļas, tomēr nenieka neizperēja. Viņš pavisam panīka, un beidzot tam apnika perēt. Paķēra podu, aizskrēja uz mežu un svieda dusmās ar visu gurķi žagaru kaudzē iekšā. Te zaķis — kur cēlies, kur ne — žagaru kaudzei pa otru pusi laukā un mežā iekšā. Kungs gan kliedza:
Cigiņ, cigiņ, es tava māte! — Bet zaķis, troksni padzirdējis, skrēja vēl jo žiglāk, kamēr pazuda mežā.
Nu kungs devās noskumis uz mājām. Ceļā viņš satika to pašu zemnieku, no kura bija gurķi pircis. Kungs nu sāka sūdzēties, ka gandrīz jau izperējis kumeļu, kāda nevienam nav, bet pats aizlaidis to mežā.
Tā jau muļķiem iet — ne kumeļa nemāk izperēt!