Vienreiz zēns ezera malā ganīja cūkas un vija pātagas. Vij, vij – te ierauga velnu no ezera izlienam. Velns vaicā, ko viņš ar auklu darīšot. Zēns atbild: “Siešu velnam dziesmu ciet!”
Velns izbīstas un vaicā, vai zēns tik stiprs esot. Zēns izliekas dusmīgs un uzsauc: “Kā, tu manus spēkus vēl te iztaujāsi! Ja gribi redzēt – tūlīt raukšu ezeru ciet un aizsiešu tev kaklu!”
Nu velns vēl vairāk izbīstas, sāk lūgties, sāk zēnu par kungu saukt, lai tā nedarot. Bet zēns, palicis drošāks, sāk velnu tramdīt pēc sava prāta. Beidzot liek velnam arī dancot – tad lai rādot, cik viņš stiprs. Velns lielās, ka esot aplam stiprs, varot ik zirgu pacelt. Bet zēns smejas: “Zirgu pacelt – tas nav nekas! Bet ja es ieņemšu zirgu kāju starpā un ap šo ezeru apmetīšu – tas ir spēks!”
Velns klausās, klausās, gandrīz negrib ticēt. Bet zēns, kā lec zirgam mugurā, piecērt ar papēžiem un tā apjāj ezeru, ka vien putekļi kūp. Velns paliek tīri noskumis, ka pasaulē vēl viens par viņu stiprāks.