Vienam vecam, vecam, neredzīgam tēvam bija trīs dēli – divi gudri, viens muļķis. Tēvs bija izaudzinājis tādu ābeli, kam zelta āboli. Bet no tā laika, kad vecais piepeši palicis neredzīgs, sāka katru nakti viens zelta ābols nozust. Tēvs beidzot iedomājās, lai abi gudrie brāļi ābeli sargā. Bet miega pūžņi tev nosargās: noliekas garšļaukus, aizmieg. Nu sūta muļķīti pie ābeles. Tas izsēžas līdz mazai gaismiņai – nekā. Patlaban muļķītis domā istabā iet, te pašulaik mazs putniņš zelta spalviņām klāt un noknābj vienu zelta ābolu. Bet muļķītis manīgi notver putniņu aiz astītes un nes ar visu ābolu iekšā. Pie durvīm zelta putniņš viņu gauži lūdzas, lai palaižot. Šim paliek žēl, un tādēļ saka:
«Es tevi labprāt palaistu, man tevis nevajaga, bet kā atbildēšu tēvam?»
«Še, puisīt, ābols, še viena zelta spalviņa – un atbildi tēvam tā: noķēru putniņu, noņēmu ābolu, palaidu putniņu, spalviņu paturēju!»
No rīta muļķītis iedod tēvam ābolu un saka, kā putniņš mācījis. Tēvs, to dzirdēdams, žēlojas:
«Kāpēc viņu palaidi, tā bija mana Laima. Būtu to pie manis ienesis, tad es būtu palicis redzīgs. Tagad, mani dēli, visi trīs eita tēva Laimiņu meklēt.»
Visi trīs aiziet. Aiz vārtiem gudrie vairs neņem muļķīti līdz – šie aiziet kopā, viņš viens pats. Mežā muļķītis apmaldās. Te gadās sirms, sirms vilks un saka:
«Ko bēdā, lai gudrie iet. Sēdies man mugurā, es tevi aiznesīšu tur, kur tas putniņš ir. Tas putniņš būs jauks, būrītis vēl jaukāks. Tomēr klausi mani: to būrīti neņemi, paņemi putniņu un nāci tūdaliņ ārā.»
Te muļķītis apsolās, bet tur tam citāds prāts:
«Kā lai putniņu bez būrīša pārnesu – ņemšu abus.»
Bet būrītis bijis ar smalku zelta stīgu pie ķēniņa gultas piestiprināts. Līdzko šis nu būrīti ņem, te ķēniņš atmostas un liek saviem sargiem ņēmēju saķert. Par sodu ķēniņš uzliek muļķītim tādu zirgu atvest, kam sudraba spalva, zelta krēpes. Te nu bija – būrīti ņemdams, dabūja pie meklētā vēl meklējamo klāt.
Noiet pie vilka. Vilks rājas:
«Vai tev neteicu, lai būrīti neņem! Kāp mugurā, aiznesīšu tur, kur tas zirgs ir. Tas zirgs būs patīkams, iemaukti vēl jo patīkamāki. Tomēr klausi mani: tos iemauktus neņem, paņemi zirgu un vedi to tūdaliņ ārā!»
Te muļķītis apsolās, bet tur tam citāds prāts:
«Kā lai zirgu bez apaušiem jāju – ņemšu abus.»
Bet zirgs bijis ar zelta stīgu pie ķēniņa gultas piesiets. Līdzko šis nu apaušus ņem, te ķēniņš atmostas un liek saviem sargiem to saķert. Par sodu ķēniņš uzliek muļķītim tādu ķēniņa meitu uzmeklēt, kas tik daiļa kā viņa bilde pie gultas. Te nu bija – zirgu ņemdams, dabūja pie diviem meklētiem vēl trešo meklējamo klāt. Noiet pie vilka. Vilks rājas:
«Vai tev neteicu, lai apaušus neņem! Es tevi gan aiznestu ir tur, kur tāda ķēniņa meita mājo, bet ko līdz – tu jau mani neklausi!»
«Nesi, nesi – klausīšu, klausīšu!»
«Nu, tad labi, kāp man mugurā. Tā ķēniņa meita būs daiļa jo daiļa, bet viņas lakats vēl desmitreiz pārāks. Tomēr – klausi mani – lakatu neņemi, paņemi meitu un vedi to tūdaliņ ārā!»
Šoreiz muļķītis apsolījās, šoreiz arī izdarīja. Nu vilks saka muļķītim:
«Tas labi, ka mani klausīji, bet nu aizvedi ķēniņa meitu ķēniņam un nedodi ātrāki, kamēr viņš tev to zirgu ar visiem iemauktiem atļauj trīsreiz ap pili izjāt. Ķēniņa meitu arī paņemi uz zirga līdz. Kad trešo reizi ap pili jāji, tad piešauj zirgam un atbēdzi ar meitu pie manis. Zirgs skries vēja spārniem, viņi tevi nenoķers.»
Muļķītis tā dara, muļķītim izdodas brangi. Nu sirmais vilks saka:
«Tas labi, ka atkal mani klausīji. Tagad iešu ar ķēniņa meitu uz priekšu, tu jāji atpakaļ pie ķēniņa un saki, ka ātrāki zirgu neatdosi, kamēr viņš tev to putniņu ar būrīti apgādās. Ķēniņam būs zirga žēl, viņš labāki no pirmā ķēniņa zelta putniņu atpirks nekā savu sudraba zirgu zelta krēpēm pazaudēs. Kad putniņš apgādāts, tad paņemi putniņu, paņemi būrīti un lūdzies beidzamo reizi zirgu trīs reizes ap pili izjāt. Viņš to vēlēs, bet, trešo reizi ap pili jājot, piešauji zirgam un atlaidi ar visu putniņu pie mums šurp.»
Muļķītis tā dara, muļķītim izdodas brangi. Tagad tas bagāts vīrs: putniņš, zirgs un ķēniņa meita. Vilks pavada viņu no meža ārā un atšķiras, sacīdams:
«Dzīvo nu laimīgs, bet nepiemirsti mani!»
Tā jādams, tas satiek savus abus brāļus bešā uz mājām nākam. Šie no skaudības nokauj muļķīti, paņem putniņu, zirgu, ķēniņa meitu un pieteic, lai sakot tēvam, ka viņi visus trīs atraduši, ja ne, tad nokaušot ir ķēniņa meitu pašu.
Muļķītis tā guļ apakš žagaru čupas trīs dienas, trīs naktis. Te trešās dienas vakarā sirmais vilks klāt. Viņš apošņā nokauto: beigts kas beigts. Nu, kad tā nekustas – cels uz muguras un stieps līdz svētajam avotam. Iesviež vienreiz avotā, apmazgā – jau pakustina mazo pirkstiņu, iesviež otrreiz, apmazgā – jau dvašo, iesviež trešoreiz, apmazgā – jau dzīvs, tomēr tik nespēcīgs, ka ne pagalam uz kājām stāvēt. Nu sviedīs ceturtoreiz, apmazgās, jā – iet kā zirgs. Muļķītis nu nezin, kā vilkam tencināt, bet sirmais tik atbild:
«Ko nu tencini, labāk steidzies tik uz mājām, jo rītu tavs vecākais brālis grib ar ķēniņa meitu kāzas svinēt.»
Muļķītis pāriet un domā tā klusu pie tēva ielīst, bet, tikko šis sētā, te zirgs zviedz, putniņš dzied un ķēniņa meita pretim ap kaklu. Muļķītis nu izstāsta tēvam, ko gudrie viņam darījuši. Tēvs dusmās padzen gudros brāļus pasaulē, pasniegdams tikai katram spieķi, bet muļķīti vecais apkampj, asaras birdinādams, jo tikai caur viņu tas atdabūjis acu gaišumu.
Muļķītis tagad nodzer ar ķēniņa meitu priecīgas kāzas un tad jāj sievastēvu apsērst. Sievastēvs, tādu sudraba zirgu zelta krēpēm ieraudzīdams, sagaida jauno pāri lielākā godā un ieceļ znotu par ķēniņu. Jaunais ķēniņš ataicina veco tēvu pie sevis dzīvot, un tā tie dzīvo vēl šodien laimīgi.
Vēlāk ieronas arī vecais, sirmais vilks. Jaunais ķēniņš domā, ka sērst atnācis, bet vilks atbild:
«Nenācu sērst, bet nācu pēc sudraba zirga un zelta putniņa. Tu esi caur tiem laimīgs ticis, atdosim tādēļ tos ķēniņiem atpakaļ, lai viņi uz mums neskumst.»
Jaunais ķēniņš ar to pilnā mierā.