Gudrs vilks izdomāja viltu, kā varētu bez pūliņa aitas sabūt ēšanai. Viņš papriekšu gan izmēģinājās šā gan tā, bet arvien nekā neizdevās, tikai pa reizām kādu noķēra. Bet vienreiz tam labi izdevās, viņš bija noķēris ganam vislielāko un visbrangāko aunu,…
Lasīt tālākPieguļnieks atsvabinās no vilka
Reiz vilks sūdzējies Dievam, ka trīs dienas neesot ēdis. Dievs apžēlodamies teicis, te netālu esot zirgi, lai ejot un apēdot to ķēvi ar lauko pieri. To sarunu noklausījies pieguļnieks, aizskrējis ātri pie ķēves un nosmērējis ķēvei balto laukumu uz pieres…
Lasīt tālākNovēlētais cilvēks atsvabinās no vilkiem
Citreiz vilkiem vienreiz bijis jāiet pie Dieva apprasīties, ko Dievs viņiem vēlējis ēst. Bet viens vilks, slinks būdams, ap-meties par slimu un nav gājis, teikdams: “Redzēs gan, kā Dievs man atsūtīs labu cepeti, ja dabūs dzirdēt, ka esmu slims!” Bet…
Lasīt tālākVilki saplēš novēlēto cilvēku
Senākos gados daudz vilku esot bijuši. Un tur netālu no Skrundas muižas ir kalns, ne dižs. Šinī kalnā vilki katru ziemu kaucamā laikā sanākuši kaukt. Reiz darbinieki, rijā kuldami, iesākušl runāt par vilku ierašām un apgalvojuši tā: kad vilki nokaucot,…
Lasīt tālākĒrzelis glābj kumeļu no vilka
Reiz pienāk vilks pie zirgiem un grib dabūt kumeliņu savos nagos. No vienas puses kumeļu aizstāv ķēve, no otras puses ērzelis: Vilks tikai staigā apkārt un glūn, kā tikt klāt. Te uz reiz vilks taisa lēcienu un tāpat arī ērzelis.
Lasīt tālākVilki saplēš novēlēto cilvēku
Vecos laikos vilkus saukuši par Dieva suņiem, jo toreiz pats Dievs viņus labi esot ieredzējis. Vilki par to tad ik rītu skaitījuši zināmā vietā pātarus un gaudodami dziedājuši dziesmas tā ap brokasta laiku. Reiz kāds jauns medinieks par varu vēlējies…
Lasīt tālāk